Mūsdienās negāciju ir pārpārēm. Šķiet, plašsaziņas līdzekļi vairs neprot strādāt bez sliktām vēstīm.
Mūsdienās negāciju ir pārpārēm. Šķiet, plašsaziņas līdzekļi vairs neprot strādāt bez sliktām vēstīm. Reiz Latvijas Televīzijas vakara ziņās pulksten 18 saskaitīju, ka pirmās sešas informācijas bija negatīvas: par nosalušu bezpajumtnieku, par apkrāptiem zemesgabala pārdevējiem, algām aploksnēs, avāriju uz dzelzceļa pārbauktuves, beigās vēl pāris ārzemju ziņu par plūdiem Āzijā un sniega dēļ iebrukušiem jumtiem Eiropā. Tikai raidījuma noslēgumā neliels stāsts par jaunu ražotni kādā rajonā un skolēniem, kuri dzied, dejo un zīmē.
Var pārmest ziņu moderatoriem, ka viņi speciāli izvēlas šādu informāciju. Taču padomāsim arī katrs pats – cik daudz pozitīvā redzam sev apkārt? Cik daudz labā vēlamies saskatīt, ko esam darījuši, lai vairotu pozitīvo?
Pārdomām par šo tematu mani rosināja Latvijas Republikas bijušās vēstnieces Somijā Annas Žīgures intervija žurnālā “Kabinets”: “Par jauno paaudzi, kam tagad ir piecpadsmit un sešpadsmit gadu, – lieliski, jauki un brīnišķīgi cilvēki –, man tomēr ir lielas bažas. Pieņemu, ka viņi domā tā – dzīvot nesakārtotā valstī ir pilnībā normāli. Viņi nezina un nav redzējuši nekā cita. Mēs tagad esam ļoti tālu no sakārtotas valsts veidola, mums ir ļoti liela vispārējā neskaidrība, mums nav skaidra ne paša cilvēka, ne visas valsts dzīve. Mēs nezinām, kas būs nākamajā gadā, kur nu vēl kaut ko par tālāku nākotni. Un mani dara bažīgu tas, ka mūsdienu bērni var arī domāt, ka Latvijā tas ir normāli. Viņi redz un domā – melošana ir norma, neuzticēšanās politiķiem ir norma, aplokšņu algas ir norma, likumu neievērošana ir norma un tamlīdzīgi.”
Diplomātes bažām apstiprinājumu guvu nesenā sarunā ar vidusskolēniem. Spriežot par kādas populāras grupas gaidāmo albumu un iespējām to iegādāties, jaunieši jau runāja pagātnes formā – kāpēc kaut kāds disks jāpērk, ja grupas dziesmas vairumam jau sen “novilktas” no interneta? Teju tas jau kļuvis par bezstilu – iegādāties kaut ko legāli, ja to var dabūt nelegāli un bez maksas. Turklāt tā rīkojas ne jau tikai neapzinīgi pusaudži. Cik mums pašiem mājās ir legālu datorprogrammu, cik oriģinālu apģērbu, kosmētikas? Mūsu videonomās piedāvātais dažbrīd neatpaliek no Rīgas kinoteātrī “Coca Cola Plaza” demonstrētām filmām.
Protams, legālās preces nav lētas, īpaši dārgi ir kvalitatīvi ārzemju firmu produkti. Mūsu algas ir zemas, vajadzību kaudze jo liela, un vēlme daudz ko iepazīt, nobaudīt arī ir tik saprotama. Sarunā kādā uzņēmumā reiz tā arī pateica – avīzē publicēšanai mums ir tāds strādājošo skaits, bet īstenībā… Jo, lūk, ja visus noformēs oficiāli, ražotne izputēs zem lielās nodokļu nastas. Uzņēmuma pastāvēšanas vārdā šāda rīcība šķiet saprotama. Bet vai tas var būt iemesls rīkoties negodīgi? Ko no tā lai mācās citi, kuri tikai domā par savu uzņēmējdarbību un pašlaik tikai sāk izvērtēt lietas un to nozīmi?
Var jau izdevīgi kombinēt darījumus, var “sabīdīt” lietas, “nokāst lielo piķi” un “uzvārīties”. Bet kas notiks ar valsti? Valsti var vienīgi uzbūvēt, taču to nevar sakombinēt, saplānot un izdevīgi “sabīdīt”.
