Vairākās publikācijās pēdējā laikā to autori aicina mīlēt un būt Latvijas valsts, tautas, tēvzemes un dzimtās zemes patriotiem, nosodot tos, kuri dodas uz ārzemēm laimi meklēt. Vai uzskaitītās mīlamās vērtības būtu jāmīl ar visiem kopēju un vienādu mīlestību?Domāju, ka pastāv atšķirība. Tēvzeme un dzimtā zeme ir vietas, kur dzimuši vecāki un es. Es mīlu dabu šajās vietās un visu, kas saistās ar manu bērnību un jaunību. Tā ir mana «mazā tēvzemīte» – tēva mājas, kur, vēl pēc 60 gadiem aizbraucot, noglāstu koku upītes krastā.Taču šādu mīlestību nespēju izjust pret pašreizējo Latviju un tās vadību, kuras biežā maiņa ar atšķirīgām izpausmēm radījusi krasas pārmaiņas sabiedrības savstarpējās attiecībās, mazinājusies cieņa, iejūtība. Tādēļ arī valstī vairojas ļaunums. To izjūtu arī es, galvenokārt savu atšķirīgo uzskatu dēļ. Kā var prasīt mīlēt tos, kuri nemīl mani? Kas veidos radošo vienotību, likvidējot problēmas? Katrai darbībai ir nosacījumi, lai tā būtu nezūdoša.Valstī jābūt iespējām nopelnīt ikdienišķo uzturu sev un ģimenei. Ja tādu nav, nevajag nosodīt tos, kuri dodas uz ārzemēm. Skandēt patriotiskus saukļus nenozīmē būt patriotam. Vārdi ir jāpierāda darbos.
