Tuvojas mūsu valsts neatkarības pasludināšanas 85. gadskārta. Svinību priekšvakarā gribu atgādināt par tiem cilvēkiem, kuri visdrūmākajos padomju okupācijas gados nepārtrauca cīņu par Latvijas neatkarību.
Tuvojas mūsu valsts neatkarības pasludināšanas 85. gadskārta.
Svinību priekšvakarā gribu atgādināt par tiem cilvēkiem, kuri visdrūmākajos padomju okupācijas gados nepārtrauca cīņu par Latvijas neatkarību. Tā bija bezkompromisa cīņa pret «ļaunuma impēriju», kurā latviešu nacionālie partizāni nevarēja uzvarēt bez Rietumvalstu palīdzības.
Okupanti nevarēja justies droši
Pirmajā brīdī varbūt šķiet, ka ar mežiem ne pārāk bagātajā kādreizējā Bauskas apriņķī nevarētu izveidoties pietieka mi nozīmīga mežabrāļu pretošanās kustība. Tomēr, iedziļinoties Latvijas Valsts arhīva materiālos, redzams, ka arī šeit pēc Otrā pasaules kara noslēguma daudzus gadus padomju okupanti un viņu vietējie pakalpiņi nevarēja justies droši. Represēto personu krimināllietas bieži vien ir mērāmas vairākos iespaidīgos sējumos ar tūkstošiem lappušu.
Šoreiz pievērsīšos latviešu nacionālo partizānu vienībai, kas darbojās Bauskas apriņķa austrumdaļā – Stelpes, Bārbeles, Skaistkalnes, Kurmenes un Taurkalnes pagastā, kā arī Jēkabpils apriņķa Mazzalves pagastā. Šī vienība tika iznīcināta 1946. gada maija beigās.
«Banda» vēlas gāzt padomju varu
1946. gada 20. decembrī sastādītajā apsūdzības rakstā minēts, ka partizānu vienībā bijuši 28 dalībnieki: «1945. gada jūlija vidū Kurmenes pagastā parādījās apbruņota banda, kuras sastāvā bija Arvīds Bankovskis, Rūdolfs Suharskis, Ludis Audze – izvairījušies no mobilizācijas Sarkanajā Armijā, un Ludis Putnieks – aktīvs šucmanis. 1945. gada augustā šai bandai pievienojās Melnacis un Rozentāls, bandas vadonis bija Ludis Putnieks. 1945. gada septembrī viņi mežā savāca vēl vienu ievainotu bandītu – Voldemāru Narunovski, tajā pat periodā bandai pievienojās Sarkanās Armijas dezertieris Freimanis, aktīvs šucmanis Meija, Sarkanās Armijas dezertieris Ančevs Viktors, Arvīds Daugavietis, Osvalds Kažociņš, Voldemārs Meriks un vēl bandīti ar segvārdiem «Reinis», «Ikka», «Fredis» un «Baubalis».
Turpmāk šajā bandā iestājās Jāzeps Jurceks, Roberts Jurceks, Jāzeps Berdašs, Pēteris Bilstiņš, Augusts Simsons un Grasis. Par vadoni kļuva Viktors Ančevs, viņa vietnieks bija Ludis Putnieks. Bandas uzdevums un mērķis bija gāzt padomju varu Latvijā un atjaunot buržuāziskinacionālistisko režīmu un valdību, kā arī aplaupīt un terorizēt padomju aktīvu.»
Pratināšanās nezaudē nacionālo stāju
Arī aizturēto partizānu pratināšanas protokolos par darbības uzdevumiem un mērķiem atbildēts, ka vienības komandieri paredzējuši padomju varai īsu mūžu, jo atnākšot angļi un amerikāņi, kas ar partizānu atbalstu padzīšot boļševikus no Latvijas un atjaunošot Latvijas valdību. Par mežabrāļu nacionālo stāju liecina arī šāds dokuments: «Iekšlietu ministrijas Bauskas apriņķa nodaļas priekšniekam majoram Lankovskim. Paziņoju Jums, ka 1946. gada augusta mēnesī iepriekšējās izmeklēšanas kameras apmeklējuma laikā arestētais Berdašs Jāzeps, sarunājoties ar mani, uzdeva jautājumu. Kāda ir mana nacionalitāte? Uz to es viņam atbildēju, ka pēc nacionalitātes esmu latviete, un tad viņš man teica: «Kā Jums nav kauna kalpot komunistiem, kuri iznīcina Latviju!»
Ziņojot par augstāk izklāstīto, lūdzu šo materiālu pievienot Jūsu rīcībā esošajai izmeklēšanas lietai. Bauskas apriņķa prokurora palīdze Drudzis.»
Protams, ka šī un citu dokumentu oriģinālvaloda ir krievu. Te redzama ne tikai J. Berdaša nostāja, bet arī Drudzes «centība», jo varēja taču arī paklusēt pēc šādas sarunas…
Ziņo par situāciju pagastā
Minētajai partizānu vienībai bija ierīkotas mītņu vietas dažādos pagastos. Dokumentos pieminēti bunkuri Bārbeles pagasta Surģenes mežā, Mazzalves pagasta Augsto kalnu meža masīvā un zaru telts Taurkalnes pagastā, Pendersādžas tuvumā. Bunkuros ir bijuši radioaparāti, starp tuvumā esošām divām zemnīcām darbojušies telefona sakari. Bunkuru apkārtne bijusi mīnēta, drošības nolūkos tika izlikti sargposteņi.
Sadarbībā ar mežabrāļiem apsūdzētā Taurkalnes sakaru nodaļas darbiniece Inna Špickopfa pratināšanā atzinusies, ka partizāns Jānis Meija teicis, lai viņa katru nedēļu otrdienās zvanot uz Kurmenes pagasta «Krastiem» un paziņojot par situāciju pagastā un milicijas aktivitātēm. Ziņot vajadzējis ar kodētiem vārdiem, piemēram, «Ilze» nozīmēja, ka pagastā viss kārtībā, bet «Lilija» – milicijas organizēta partizānu tvarstīšana. Tas liecina, ka partizānu un to atbalstītāju starpā sazināšanās notika, ievērojot stingru konspirāciju.
Partizānus aplenc
Apsūdzības rakstā šos mežabrāļus vainoja Taurkalnes kooperatīva palīgsaimniecības, Stelpes veikala un pienotavas, Mazzalves veikala, Kurmenes pasta kurjera aplaupīšanā, Iznīcinātāju bataljona kaujinieku Ludviga Asarīša (no Bārbeles pagasta), Vinskoviča (no Kurmenes pagasta), miliča Freimaņa un Kurmenes pagasta Partizānu ciema padomes priekšsēdētāja Vora, kā arī Skaistkalnes pagasta izpildkomitejas sekretāra Meldera nogalināšanā.
Lielākā kauja notika 1946. gada 2. februārī, kurā bez «iznīcinātājiem» un «čekistiem» iesaistījās arī regulārās armijas vienības. Uzbrukums notika mežabrāļu nometnei Mazzalves pagastā. Tā kā bārbelietis Jāzeps Jurceks atklāja ložmetēja uguni, vairākumam partizānu izdevās pārraut aplencēju loku un izklīst. Kaujā krita partizāni Fricis Galviņš, Arnolds Freimanis, Jānis Meija, Vilis Saulīte (no Skaistkalnes pagasta) un nezināms mežabrālis «Ikka». par uzbrucēju zaudējumiem ziņu nav.
Labs bruņojums
Cīņas vietā padomju okupanti ieguva trofejas: trīs ložmetējus, divus automātus, 12 šautenes, 100 granātas, 20 mīnas, 4000 patronas, divus radiouztvērējus, trīs telefona aparātus, binokli un… Latvijas karogu. Kā redzams, mežabrāļi bija labi apbruņoti, arī izlaušanās laikā partizāni prom nedevās ar tukšām rokām.
Pēc šīs operācijas atlikušie mežabrāļi satikās agrāk norunātā vietā, lai turpinātu darbību.
Turpinājums sekos.
