Pēc jūlija karstajām dienām vakari sakrēslo vēsi. Pļavās pie upēm Bauskas tuvumā ceļas migla.Tādos brīžos liekas, ka ciemos, paskatīties, kā mums tagad klājas, nāk mani mīļie cilvēki.Vairākās paaudzēs manas dzimtas sievietēm Bauska ir mīļā pilsēta. Ziemā patumša, rudenī dubļaina, pavasarī zaļa, vasarā putekļaina, bet dzimtā un vienīgā. Tā ir tāda mīlestība bez nosacījumiem. Jo, ja mēs mīlam savu vecmāmiņu, tad neskaitām grumbas viņas sejā un nedomājam, ka smagā darbā sastrādātās rokas nav skaistas.Ieraugot Bauskas Rātslaukumu šodien, mana vecvecmāmiņa neatrastu vietu, kur pagājušā gadsimta sākumā pilsētniekiem tirgojusi ar pajūgu (!) no Jūrmalas vestās zivis.Rīgas ielā vairs nav manas vecmāmiņas bērnības laika žīdu bodītes, maiznīcas un koloniālpreču tirgotavas. Vēlāk vienā no Rīgas ielas īres namiņiem viņai bija darbnīca, kur lauku vīriem adīti biezi, īstas vilnas jenči. Tā sakrāti lati, lai adītājas meita, mana mamma, varētu mācīties spēlēt klavieres. To gadu nošu lapas nesen nodevu Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejam.Vietā, kur bija universālveikals, bet tagad ir SEB bankas filiāle, manā bērnībā ganījās kazas. Bet manas meitas, mazas būdamas, makšķerēt mācījās dīķī pretī tagadējai Bauskas Domei. Pārmaiņas un pārvērtības pilsētu – vecmāmiņu – ir vērtušas citādāku, jaunāku un skaistāku.Šīs nedēļas nogalē savā 400 gadu jubilejā Bauska sagaidīs jo daudzus mīļus cilvēkus, kuri šeit nav bijuši gadu gadiem. Pievērsim acis uz dažiem negludumiem un neslēpsim smaidu! Lai jauka atkalredzēšanās!
