Mātes Terēzes Kalkutas žēlsirdības misijas «Caritas» mūķenes sadarbībā ar Bruknas Kalna svētību kopienu jūnija nogalē rīkoja rekolekcijas bezpajumtniekiem. Pagājušajā nedēļā šīm norisēm vienu pēcpusdienu veltīja arī «Bauskas Dzīve».
Mātes Terēzes Kalkutas žēlsirdības misijas “Caritas” mūķenes sadarbībā ar Bruknas Kalna svētību kopienu jūnija nogalē rīkoja rekolekcijas bezpajumtniekiem. Pagājušajā nedēļā šīm norisēm vienu pēcpusdienu veltīja arī “Bauskas Dzīve”.
Iesaista garīgā praksē
Rekolekcijas ir noteikts laika posms (dažas dienas vai ilgāk), kad visa uzmanība tiek veltīta garīgai dzīvei. Tie ir brīži ārpus ikdienības, kas piepildīti ar dziļu saturu.
Rekolekcijās Bruknas muižā tika iesaistīts apmēram 70 bez pajumtes palikušu dažāda vecuma vīriešu un sieviešu, galvenokārt rīdzinieku, jo Kalkutas žēlsirdības misijas nodaļa darbojas Rīgā. Tajā kalpo mūķenes no vairākām valstīm, kas sniedz palīdzību un mierinājumu bez pajumtes un iztikas palikušiem cilvēkiem, kuri atrodas ārpus sociālo dienestu kompetences. Vairākumam gluži vienkārši nav dzīvesvietas, pilsonības un personu apliecinošu dokumentu.
Māsas piedāvā sadarbību
Žēlsirdīgo māsu misijas namā Rīgā darbojas zupas virtuve, viņas sazinās ar nakts patversmēm un medicīnas iestādēm, lai palīdzētu kritiskās situācijās. Ar Dieva vārdu, iejūtību un cieņas pilnu attieksmi pret dzīves pabērniem mūķenes cenšas atvieglot viņu ciešanas jebkurā laikā. Daudziem Latgales priekšpilsētas (misija atrodas Ludzas ielā) bezpajumtniekiem tā ir vienīgā vieta, kur atnākt, lai sasildītos un paēstu. Misija Latvijā tika atvērta pirms 13 gadiem.
Kalna svētību kopienas sadarbība ar Mātes Terēzes Kalkutas žēlsirdības misiju sākās pirms diviem gadiem, kad kapelāns Andrejs Mediņš atgriezās no brīvprātīgās kalpošanas Mātes Terēzes dibinātā patversmē Indijas pilsētā Kalkutā. Pēc tam viņš rīkoja vairākus priekšlasījumus un daudzviet Latvijā eksponēja savu Indijā tapušo fotogrāfiju kolekciju. Tad misijas mūķenes, kas kalpo Rīgā, sazinājās ar kapelānu un piedāvāja sadarboties.
Andrejs Mediņš stāsta par bezpajumtnieku uzturēšanos Bruknā: “Rekolekcijas turpinājās divas nedēļas. Žēlsirdīgās māsas Rīgā uzmeklēja cilvēkus, kas mitinās pagrabos, uz ielas, nakts patversmēs, un atveda uz Kalna svētību kopienu. Tad norisēs iesaistījās kopienas iedzīvotāji, vadītāji un mūsu brīvprātīgie palīgi. Vispirms atbraucēji tika nogādāti pirtī, nomazgāti, safrizēti un apģērbti.
Rekolekcijās ir noteikts stingrs dienas režīms, sadalot laiku kopīgām lūgšanām, maltītēm, pārrunām ar priesteri un mūķenēm. Nodarbības latviešu valodā vadīja māsa Cēlija, ungāriete, bet krieviski – māsa Greisterēza no Polijas. Kopā ar viņām strādāja mūķene no Indijas, kas jau labi saprot latviešu valodu un cenšas tajā runāt. Māsas sazinās angliski. Vairāki rekolekciju dalībnieki latviešu valodu pārzina vāji, tādēļ manis vadītās Svētās Mises un sarunas tiek tulkotas krieviski. Patiesībā nav ne valodu, ne psiholoģisku barjeru, jo bezpajumtnieki ātri pielāgojas situācijai un novērtē viņiem piedāvāto iespēju. Turpmākā izvēle būs atkarīga no katra brīvas gribas un apņemšanās mainīt savu dzīvi. Šiem cilvēkiem tika dota cerība, kas ir rekolekciju galvenais uzdevums.”
Cilvēks ārpus sabiedrības
Kad Andrejs Mediņš muižas zālē vadīja katehēzi – ticības mācības pamatu stundu –, visi klātesošie sasēdās ciešā aplī. Valdīja pilnīgs klusums, šķita, ka ikviens vārds sasniedz klausītājus, aicinot nezaudēt cerību un paļauties uz Dievu. Atkārtojot jauniņās māsas Greisterēzas skaitīto lūgšanu, daudzu cilvēku acīs bija asaras. Tomēr viņi visi bija savrupi, noslēgti, vairījās no nepazīstamām sejām un ik pa brīdim ar skatienu meklēja priesteri vai mūķenes.
Sajūt lielu mieru
Vitālijs, vēl stalts, kārtīgi ģērbts vīrietis labākajos gados, iegrimis pārdomās, pa logu vēroja negaisu. Viņa poza pauda signālu: “Nenāciet man klāt!”, taču sarunā viņš diezgan atturīgi iesaistījās. Kopš Vitālija atgriešanās no ieslodzījuma vienīgais glābiņš ir nakts patversmes. Agrāk vīrs strādājis uz kuģiem, bet Latvijā dzīvo nepilnus 30 gadus. Vitālijs nav nevienas valsts pilsonis, arī ģimenes viņam nav. Epizodisku mierinājumu sniedz gadījuma darbi celtniecībā. “Darba devēji nemīl vecākus cilvēkus. Arī pats jūtu, ka spēki iet mazumā un fiziska slodze kļūst par smagu. Esmu cilvēks ārpus sabiedrības. Pilnīgi viens šajā pasaulē. Tādēļ pēc rekolekciju pirmās nedēļas pieteicos atkal un esmu šeit otro reizi. Te var just lielu mieru,” Vitālija atklātības mirklis ir beidzies, un viņš atkal veras logā.
Virtuves saimniecēm katru rītu ir jāmostas līdz ar saullēktu, lai pagūtu sagatavot brokastis apmēram 70 cilvēkiem. Pagājušajā nedēļā darbus vadīja brīvprātīgā palīdze Olita Bumbiere. Viņa dzīvo Talsos un ir konditore. Sava atvaļinājuma nedēļu Olita jau iepriekš bija nolēmusi pavadīt kopienā strādājot. Talseniece izstaro dzīvesprieku un enerģiju, kas arī pārējiem palīgiem liek darboties raitāk un saskaņotāk.
Palīdz brīvprātīgie
Pirmo reizi Bruknas muižā ir ieradusies ventspilniece Anita. Viņa atbraukusi ciemos pie savas meitas Aivas Peniņbergas – brīvprātīgās palīdzes, kopienas saimniecības vadītājas. Pavadījusi neierastajā vidē dažas stundas, Anita jau apsver iespēju kādreiz šeit atgriezties un palīdzēt kopienas uzturēšanas darbos.
Privātai sarunai ar “Bauskas Dzīvi” labprāt piekrita māsas Greisterēza un Cēlija, bet sniegt oficiālas intervijas bez Mātes Terēzes žēlsirdības misijas vadības, kas atrodas Kalkutā, viņas nedrīkst. Ungāriete Cēlija runāja brīnišķīgā, plūstošā latviešu valodā, bet Greisterēza nevainojami pārvaldīja krievu valodas nianses. Māsas Latvijā kalpo tikai dažus gadus, viņas vēl ir ļoti, ļoti jaunas.
