Pēc 1929. gadā uzstādītā pieminekļa Bauskā kritušajiem par brīvību tagad pilsētā būs otrs piemineklis. To vajadzēja gaidīt 84 gadus. Ne visi cilvēki nodzīvo tik garu mūžu. Tie piedzimuši, nomiruši, bet otru pieminekli nav sagaidījuši. Bauskā taču pieminekļi ir bijuši, jūs teiksit. Nē, nav bijuši. Tie svešas varas slavai celti un viņu īpašums. Pilskalna parkā taču vēl viens ir. Nē, nav. Šis akmens plakāts – tendenciozs, baušķeniekus maldinošs politisks izdomājums. Manuprāt, kultūrvēsturiskās un izglītojošās vērtības tam nav. Parasts pilsētas piesārņojums.
Cīņa par brīvības atgūšanu Bauskā nav notikusi pat piecas minūtes, ne arī bijuši tādi brīvības cīnītāji. Tas fiksēts vēstures materiālos un mācību līdzekļos skolām.
Pastāviet pie ratiem!
Pēc Bauskas novada domes priekšsēža Raita Ābelnieka ierosinājuma otrs piemineklis pilsētā paredzēts dzejniekam Plūdonim. Piemineklis būs no metāla. Tā izmēri, kāds izskatīsies – nav zināms. Toties stiprs un izturīgs gan. Pat zibens nesaspers. Tās nu visas zināšanas. Pēc fotogrāfijas tas vairāk atgādina parka dekoru. Pietiek, ka redzēts mazs maketiņš fotogrāfijā uz priekšsēža galda. Tas ir piemineklis, un mutes ciet. Arī žūrija nolēmusi, un viss. Tās sastāvs nav izpausts. Nav vienalga, kas Bauskā gaidīts 84, nevis četrus gadus!
Vecos laikos, kad tirgū saimnieks kārtoja savas lietas, tas līdzbraucējiem pateica, lai pastāv pie ratiem. Nu izskatās tā, ka priekšsēdis pasūtījis pastāvēt pie ratiem īsto žūriju – visus baušķeniekus. Viņu vidū izglītības, kultūras, literatūras un mākslas ļaudis.
Kamolā satītas dienas
Nevajag Plūdonim ne monumentu, ne obelisku, ne ar naudas maisu mērāmu piemiņu. Pēc 84 gadiem bija gaidīts pieticīgs piemineklītis, kas atbilstu Plūdoņa laikam gan formas, gan materiāla ziņā. Un ciešā saskaņā ar veco Bausku. Tā pati ir aizsargājams arhitektūras un vēstures piemineklis. Nākamā pieminekļa vietā veci kapi. Bijusi veca baznīca. Šai vietai būtu piemērots Vecpilsētas dārza nosaukums. Un tajā Plūdoņa piemineklis. Kāpēc vecus kapus sauc par Saules dārzu? Hm…
Viens no priekšlikumiem būtu bijis, ka šajā piemineklī būtu kaut kas no klasikas un minerālā, nevis no dzelžiem. Plūdons nedzīvoja džinsu un mobilo telefonu laikmetā. Klasikai mūžības vērtība. Arī Plūdoņa vārdam nezūdoša vērtība kā sava laika lieciniekam dzejā.
Ielejā vecā Bauska kā vecmāmuļa satinusi savas dienas kamolā un, rokas klēpī salikusi, kā rudens diena snauž. Tagad tai klēpī būs ielikts moderns metāla dekors – spīdoši dzelži. Kā stilīgai vieglas uzvedības jaunkundzītei.
Joks vai nopietnība?
Metāla dekoram jābūt gatavam līdz 9. martam. Tad to parādīs baušķeniekiem. Redzējuši būs, un pietiek. Otrs piegājiens – gandrīz pēc pusgada Bauskas svētkos. Dzers alu, lasīs dzeju, uzkodīs desiņas. Būs jautrības un izdarības kā jau svētkos. Norises vietas gandrīz blakām. Kā parasti, galvenā runa būs kā veikala kases čeks. Tādi sīkumi kā 1. septembris un Dzejas diena 12. sep-tembrī neder. Tajās nevar dzert alu. Nav citu izdarību. Vienmuļi.
Sazvērnieka paēnā
Šis gads novadā izsludināts par Plūdoņa gadu. Bijušajā pilsētas skolā Rīgas ielā, kur mācījies Plūdons, pie sienas piestiprināta liela, balta plāksne ar izteiksmīgiem burtiem: ģenerālis Krišjānis Berķis. Bet kur tad Plūdons? Viņa vārds sīkiem, pelēkiem burtiņiem uzrakstīts blakām uz pelēkas plāksnes kopā ar citiem «sīkuļiem», kā Virza, prof. Ramans un citas «niecības». Kas ir šis Berķis? Mans
uzskats – viņš ir sazvērestības dalībnieks. Kopā ar Ulmani, Balodi, Munteru, Bērziņu un citiem 1934. gadā izdarīja valsts apvērsumu. Sagrāva demokrātiju un nodibināja diktatūru. Berķis sazvērestībā bija svarīgākā persona, kura nodrošināja apvērsumam armijas atbalstu.
1940. gada 17. jūnijā Berķis izsūtīja norādījumu Latvijas armijas pulkiem un divīzijām nepretoties Sarkanajai armijai un netraucēt tās ienākšanu Latvijā. Lika arestēt ģenerāli, kurš nosūtīja pavēli Rēzeknes kājnieku pulkam un vēl kādām Daugavpils daļām sākt pretestību. Šīs pāris desmit aizstāvēšanās diplomātiskās minūtes bija vajadzīgas. Par to nestrīdas. To nebija. Par to Berķim Bauskā visa cieņa un vieta blakām Tēvzemes balvas laureātam Plūdonim, kura labākā dzeja jau viņa laikā bija pielikta klāt mūsu «Pūt, vējiņi!», kas aizpūta mūs revolūcijā – 1991. gada barikādēs.
Plūdons ar savu dzeju palicis mazs un sīks uz pelēkās plāksnes Berķa ēnā. Bauskā nav pieminekļa visiem, kurus šis brīvības vējš aizpūta barikādēs. Tā vietā visu baušķenieku acu priekšā nolikti sārņi. Arī te, blakām mūsu cienījamiem ļaudīm. Un arī 84 gadus gaidītā dzejnieka mūžam atbilstīga pieminekļa Bauskā nebūs.
