Reiz dzīvoja divi mazi cilvēciņi – Viņš un Viņa. Dzīvoja kā jau parasti – Viņš – zēnu bariņā klusībā kala «kara» plānus pret kaimiņu puikām un raustīja meitenes aiz bizēm.
Reiz dzīvoja divi mazi cilvēciņi – Viņš un Viņa. Dzīvoja kā jau parasti – Viņš – zēnu bariņā klusībā kala «kara» plānus pret kaimiņu puikām un raustīja meitenes aiz bizēm. Viņa – «audzināja» savu lelli un domāja, ka Viņas «meitas» kleita noteikti ir pārāka par draudzenes. Brīvajos brīžos paspēja aizbēgt arī no puišeļiem.
Bet, kā jau tas gadās ar visiem maziem cilvēciņiem, arī Viņi izauga un kļuva par cilvēkiem. «Kara» plānus aizstāja biznesa projekti, un lelles nomainīja karjeras kāpnes. Abi kāpa, rāpās un pūlējās. Nekam citam neatlika laika. Un Viņiem sanāca labi un veicās.
Tā nu skrienot un joņojot, mēdz arī saskrieties. Dīvaini, bet sadūrās tieši Viņi. Nu pasēdēja, paskatījās, aptaustīja punus un skrēja tālāk. Bet, jo vairāk steidzās, jo biežāk vienā un tajā pašā vietā saskrējās. Un netīšām viens otram iepatikās. Iepatikās arvien vairāk un atpazina bižu raustītājs visātrāko bēdzēju, un bija priecīgs, ka beidzot noķēris, kaut arī jau bez bizēm. Viņi bija laimīgi.
Tā pagāja laiks. Drīz arī Viņiem bija savi mazi cilvēciņi. Tādi paši kā Viņi – viens kala «kara» plānus, otrs sargāja bizes. Un arī viņi bija laimīgi, jo nezināja, ka drīz izaugs par lieliem cilvēkiem.
