Nozīmīgs notikums Latvijas kino dzīvē gaidāms rīt, 1. novembrī, Rīgā. Pēc tam arī citviet Latvijā sāks izrādīt Viestura Kairiša jauno mākslas filmu «Melānijas hronika». Režisoru iedvesmojis rakstnieces Melānijas Vanagas autobiogrāfiskais darbs «Veļupes krastā».
Filma nav tiešs autores dzīves pārstāsts. 1941. gada jūnija traģiskie notikumi, kad padomju vara uz Sibīriju deportēja Latvijas sabiedrības eliti, arī 7168 sievietes un vairāk nekā 2000 bērnu, kalpojuši par rosinājumu mākslas darba radīšanai. Divu stundu garumā no melnbaltā ekrāna plūst impulsi, aicinot, piespiežot, lūdzot nepalikt vienaldzīgiem. Ja līdzpārdzīvojuma raisītajām emocijām klāt nāk personīgi uzplaiksnījumi, tad tie atņem visus spēkus. Pēc seansa man bija grūti piecelties un iziet no zāles. Šķita, Sibīrijā nomocīto likteņi sasēduši man uz pleciem.
Filma bliež pa skatītāju ne tik daudz ar sižetu, jo tā ritējumā ir maz pārsteidzoša, bet gan ar varoņu acīm. Tās no ekrāna raugās lūdzošas, neizpratnes, spīta, naida un apņēmības pilnas. Filma bliež ar klusumu, jo nav tādu vārdu, ar kuriem izstāstīt badu, salu, bezjēdzīgo vergu darbu, naidu un žēlumu. No ekrāna runā skatieni, salīkuši stāvi, nāves izdzēstas acis un pulsējoši deniņi. Klusums parauj vaļā iztēles un līdzpārdzīvojuma slūžas.
Triju komponistu – Artura Maskata, Kārļa Auzāna un Aleksandra Vaicahovska – veidotais filmas skaņu celiņš bliež ne tik daudz ar melodiskumu, cik ar skaņu impulsiem, ar sāpēm, kas kā aizlauzta dziesma izvijas no Melānijas mutes un sasalst Sibīrijas ziemā. Un tas ir spēcīgi.
Vienlaikus filma ir stāsts par spītu un izturīgajām latviešu sievietēm. Tas ir vēstījums par cerībām un pienākuma apziņu, kas lika izdzīvot bērnu, kā arī mūsu dēļ, lai mēs, šos melnbaltos kadrus vērojot, neaizmirstu un nepieļautu Baigā gada atkārtošanos jebkādā tā izpausmē.
