Nesen portālā ieraudzīju reklāmas tekstu, kas uz ilgu laiku sabojāja Ziemassvētku laika noskaņojumu. Reklāma bija vienkārša un īsa: «Nepērc Ziemassvētkos s…s, nopērc īstu dāvanu!» Ilgu laiku nevarēju tik vaļā no domas: «Kā var tā……
Atgriežoties personiskajās atmiņās, mēģināju pārcilāt manas labākās Ziemassvētku dāvanas. Lai cik savādi nebūtu, nevaru atcerēties nevienu mantu. Tas, ar ko man asociējas Ziemassvētki, nekādi nebija saistīts ar lielu kasti, kura pārsieta ar rozā lenti.
Viena no spilgtākajām Ziemassvētku dāvanām bija pārdzīvojums Misas vidusskolas svētku koncertā, kad manas māsīcas dēliņš ļoti veiksmīgi piedalījās uzvedumā un noskaitīja skaistu pantiņu Ziemassvētku vecītim. Neteikšu, ka ka man ar šo puisi kādreiz būs sirdssiltas attiecības, bet tā noteikti bija dāvana, kas pacēla spārnos un radīja tik spilgtu un izteiktu Ziemassvētku sajūtu.
Neesmu nekāds biežais gājējs uz baznīcu, bet piedalīšanās Ziemassvētku dievkalpojumā Skaistkalnes baznīcā bija fantastisks notikums. Bija auksts un drēgns, bet baznīcēni vienojās kopīgās dziesmās un lūgšanās, lūdzot Dievu un vēloties mieru un mīlestību uz zemes. Tā bija skaista Ziemassvētku dāvana manai sirdij.
Ikvienos Ziemassvētkos vismīļākā dāvana ir vakariņas radu lokā. Ģimene ne vienmēr ir tikai tie, kas dzīvo tavā mājā. Ģimene ir tie radinieki, pie kuriem tu vari aizbraukt un kopā ar viņiem mīļi nosvinēt Ziemassvētkus. Mīļas vakariņas kā Ziemassvētku dāvanu es varu sagaidīt Misā, Iecavā, Skaistkalnē, pēdējā laikā pat Ķekavā un Ogrē.
Ziemassvētku brīnums neslēpjas mantu kastē. Tas ir atrodams sabiedrībā – bērnu koncertos, ziedojumu traukos, baznīcu dievkalpojumos, ģimenes satikšanās reizēs. Tā ir šī īpašā kopā esamības sajūta, ko sauc par Ziemassvētku garu.
Ja sirdī ir īpašā un mīļā Ziemassvētku izjūta, tā parasti nav pazudusi pat Jaunā gada sagaidīšanā. Un tad var mierīgi iziet no mājas gadu mijā, desmit minūtes pēc pusnakts, vērst acis uz salūtu naksnīgajās debesīs un novēlēt visiem: «Miers virs zemes un visiem labs prāts.»
