Nebrīnīšos, ja Latvijas valsts iedzīvotāju skaits saruks – cik daudzi vēlas palikt valstī, kur ar nodokļiem nevis uzlabo cilvēku labklājību, bet gan cenšas nosegt valdības neizdarības sekas. Valdības vietā es vispirms būtu sasaucis………
2004. gada pavasarī, mācot vidusskolēniem ekonomikas kursu, uzsvēru ekonomikas ciklveida attīstības īpatnības. Latvijā šie cikli ir ļoti izteikti, parasti tie atkārtojas apmēram pēc četriem gadiem – 1994., 1998., 2002. gadā. Skolēnus informēju, ka, pēc manām domām, nākamais kritums mūs sagaida 2006. gadā. Par gadu kļūdījos, jo uzplaukuma posmu paildzināja milzu kredītu apjoms, kas tika iepludināts Latvijā 2005. – 2007. gadā.
Mani izbrīna fakts, ka es kā vidusskolas ekonomikas skolotājs varēju jau daļēji prognozēt to, kas sagaida valsti. Palasot komentārus portālos, manīju, ka neesmu vienīgais – ne viens vien vidusskolēns, kas beidzis pēdējo divu gadu laikā skolu, ir izbrīnīts – jau 2004. un 2005. gadā viņiem ir mācīts, ka drīz būs ekonomikas lejupslīde, un uzsvērts, kas valdībai jādara šādā situācijā.
Valdība nespēja noturēt mugurkaulu un noliecās ļoti zemu finansiālā atbalsta un sabiedrības vēlmju priekšā. 2006. gadā bija jātaupa, jāsamazina valsts birokrātijas aparāts, jāatmaksā parādi, jāveido uzkrājumi. Valdība tikai 2007. gadā nonāca pie secinājuma par bezdeficīta budžetu, kuru izveidoja uz sociālā budžeta rēķina.
Sabiedrībai ir doti precīzi fakti, kas liecina – valdība bija informēta par to, kas Latviju sagaida 2007. gada beigās un 2008. gadā. Par to rakstīja 2006. gadā arī Starptautiskā Valūtas fonda eksperti savā vēstulē Finanšu komisijai, kuru tobrīd vadīja Ainārs Šlesers.
2007. gadā ieviestais pretinflācijas plāns nostrādāja kā inflācijas plāns, jo «sita» pa nepareizām pozīcijām. Būvniecības kredītu bums bija sācis apsīkt, un plāns būvniecības apjomu nevis pamazām samazināja, bet gan piebeidza. Diemžēl mūsu varasvīriem tas ir raksturīgi – nevis mēģināt kontrolēt, lai attīstība notiek pakāpeniski, bet gan iedot gardumu un pēc tam uzreiz ar pātagu. Līdzīgi bija arī ar lauksaimniecību – sasolīja subsīdijas, atbalstu, bet beidza ar to, ka pieprasīja samazināt pārdošanas cenas ražotājiem gandrīz par pusi. Tā nav pirmā reize – pietiek atcerēties pašreizējā ministru prezidenta pirmo vadīšanas laiku, kad graudu iepirkšanas cenas gada laikā tika samazinātas vismaz par pusi.
Realitātē par inflācijas kurinātājiem kļuva pati valsts un tās monopoli «Latvijas Gāze», «Latvenergo». Siltuma tarifi, elektrība un kredīti pacēla īres maksas. Tas radīja gan ražotāju izmaksu kāpumu, gan vēl vairāk uzkurināja lielo veikalu ķēžu vēlmi pēc peļņas.
Pašlaik izskatās, ka jaunais stabilizācijas plāns strādās tāpat kā pretinflācijas plāns. Tas nozīmē – kļūs par destabilizācijas plānu. Latvijā notiekošais nav nekas pretdabisks – ekonomikas kāpums radīja tikpat lielu kritumu. Saprotams, valdībai vajag aizdevumus, bet tie būtu jāizmanto sociālajā jomā un vietējo uzņēmēju atbalstīšanai. Izņemot slavenos 7,5 miljardus, kas it kā atbalstīs eksportu, neviena cita pozitīva darbība uzņēmēju atbalstīšanai nav sagaidīta.
Ideja par miljardu aizņemšanos atsauc atmiņā valdības sludināto: «Aizņemies prātīgi!» Uzzinot par valdības lēmumu aizņemties 7,5 miljardus eiro, es nodomāju: «Valdība manā vietā švaki domā.» Man, vienīgajam pelnītājam trīs cilvēku ģimenē, nāksies ar nodokļu maksājumiem nosegt kaut kādā veidā apmēram desmit tūkstoš eiro no valsts parāda daļas, turklāt trīs gados. Ja es tagad aizietu pie kāda un mēģinātu aizņemties šādu summu, droši vien pieklauvētu pie koka un teiktu: «Prātiņ, nāc mājās!» Latvijas strādājošo vidējā alga pēc nodokļu nomaksas tiek rēķināta ap 355 latu. Varam uzdot jautājumu – cik daudziem cilvēkiem ar šādu algu bankas būtu ar mieru iedot aizdevumu desmit tūkstoš eiro apmērā? Man nevajag stāstus par to, ka šo summu segs uzņēmēji un bankas. Viņi to var izdarīt tikai ar mūsu maksājumiem par precēm un pakalpojumiem, kā arī par iegūto naudu no eksporta. Par valsts atbalstu eksportam ilūziju nav. Šo kredītu valdība atmaksās uz parastu strādājošo rēķina – iekasējot gan nodokļus, gan arī iegūstot šos maksājumus ar preču cenu sadārdzinājumu un radot kārtējo inflācijas kāpumu.
Visi labie vārdi par to, ka jaunā valsts politika beidzot atbalstīs investīcijas Latvijā (diemžēl arī divus gadus par vēlu, jo pa šo laiku ļoti daudzi investori ir aizgājuši), «sabruks», esot jauniem inflācijas skaitļiem. Veicinātāja atkal būs tā pati, kas iepriekš, – valdība.
Pēc Pirmā pasaules kara Vācijai nācās izmaksāt milzu repatriācijas Antantes valstīm. Vācijā tas savulaik izraisīja hiperinflāciju. Lai arī ko solītu «Latvijas Banka» par Latvijas lata kursa stabilitāti, nākamais inflācijas kāpums var radīt nevēlēšanos pirkt latu par oficiālo kursu. Par spīti valdības solījumiem, izskatās, ka lata devalvācija ir neizbēgama (tagad laikam jāsāk skatīties pa malām, kad mani ņems ciet par baumu izplatīšanu).
Vērojot Latvijas politisko skatuvi, rodas skaidrība, no kurienes aizņēmuma idejai «aug kājas». Krīze ir ļoti nopietni sašūpojusi valdošo koalīciju. Lai noturētos, vajadzīgs kāds spēcīgs stimuls. Tas ir šis aizņēmums – miljardi eiro, kuru sadali kontrolēs valdība. Cik daudzi būtu gatavi ielikt pāris miljonu vai pat vairāk ārzonas kontā un tad pazust no politiskās skatuves uz visiem laikiem? Cik daudzi tic, ka pašreizējā valdība rīkosies patriotiski un kredītu izmantos saimnieciski?
Savādas emocijas radās, skatoties Saeimas sēdi, kur lēma par stabilizācijas plānu. Izbrīnīja valdības partijas deputātu smaidošās sejas izteiksmes. Pieņemot tik smagu likumu, kas ievērojami samazinās gan algas, gan izdevumus, kas nozīmēs daudzu solījumu laušanu, viņi rādīja apmierinātas, smaidošas un laimīgas sejas. Neviļus radās doma – vai nu sadisti, vai arī jau jūt kredīta miljonus savās kabatās.
Noslēgumā varu teikt to, ko nevēlamies atzīt, – paši esam vainīgi. Neesam nekādi likuši valstsvīriem ar sevi rēķināties. Pats piedalījos šogad divos referenduma balsojumos, galvenokārt, lai parādītu, ka tautas viedoklis ir jāņem vērā. Abos referendumos nepieciešamo balsu trūka. Tiem, kas šogad palikuši bez darba, būtu vispirms sev jāuzdod jautājums: «Vai es balsoju?» Ja ne, tad jāpiekrīt, ka pats vien ir vainīgs.
Gan uzņēmēji, gan valsts amatpersonas šīgada Ziemassvētkos aicina atcerēties garīgas vērtības, jo nākamais gads būs grūts un naudas vērtība būs zemāka jebkurā gadījumā. Atliek novēlēt visiem Latvijas iedzīvotājiem smelties spēku garīgās vērtībās un cerēt, ka valdība atkal nepārsteigs ar nepatīkamiem lēmumiem.
