Barikāžu atmiņas laiku Baltijas valstīs atzīmēja kā episku notikumu, kurš būtiski mainīja vēstures gaitu un palīdzēja atgūt neatkarību. Diemžēl vakar Latvijā tā ir kļuvusi arī par kauna dienu – zīme tam, cik tālu var aiziet no…
Savulaik valdība ignorēja ekonomikas likumsakarības. Sekas varam izjust katrs uz savas ādas. Tagad valdība plāno ignorēt arī vēsturiskās likumsakarības. Var cerēt uz lēnu latviešu mentalitāti, bet pagaidām notikumu gaitai ir attīstība, kāda vēsturē ir bieži novērojama. Pirmā bija «lietussargu» akcija, tagad – Vecrīgas grautiņš. Ja nekas nemainās, tad protesti parasti pieaug – kļūst gan asiņaināki, gan biežāki, kamēr nenotiek būtiskas izmaiņas. Par nākamā grautiņa iemeslu var kļūt jebkāda cilvēku sanākšana – nevajag nemaz rīkot protesta akcijas.
Veids, kā tagad vēl vairāk destabilizēt situāciju valstī – arestēt grautiņā iesaistītos. Vēl labāk – Štokenbergu un Pabriku. Tas ir vienkāršākais solis, kā veidot tautas varoņus, pat ja tie tādi nav. Latvijas tauta šogad jebkuru personību, kas nostāsies pret pašreizējo valdību, uztvers kā savu varoni. Pat Alfrēdam Rubikam ir labas izredzes kļūt daudz baltākam latviešu acīs, ja atrastu īstos vārdus, ko pateikt un darbus, ko izdarīt.
Valdības klauvēšana pie demokrātijas idejas ir demagoģija un nekas vairāk. Demokrātiskā valstī valdība rēķinās ar tautas viedokli. Esošajā situācijā demokrātiska valdība izsludinātu ārkārtas vēlēšanas, lai pārbaudītu, vai patiesi bauda tautas uzticību un īsteno pareizo politiskās attīstības ceļu. Tautas viedokļa ignorēšana, meklējot pa malām vainīgos ienaidniekus, nav demokrātijas izpausme. Grautiņā Vecrīgā bija vairāk demokrātijas kā visos pēdējos Latvijas valdības pēdējo trīs mēnešu lēmumos.
Vērojot notiekošo, rodas savādas izjūtas. Ir divi varianti – vai patiesi esam ievēlējuši cilvēkus ar tik vājām analīzes prasmēm, ka viņi nesaprot, kas īsti notiek, jeb arī pati esošā valdība ar valstij negatīviem lēmumiem gatavo ceļu nākamajam izcilajam un gudrajam vadonim, kurš ieviesīs kārtību. Taisnību sakot – ja pašreizējā valdība tā turpinās, var gadīties, ka viņi nepaspēs iestutēt savu vadoni, notikumu gaita var ielikt pavisam citu, līdz šim nepamanītu personību.
Kādam jābūt risinājumam, ja valdība izlemtu beidzot uzņemties vismaz politisko atbildību? Pašreizējās valdības demisija, aizejot no Saeimas visām koalīcijas partijām. Izsludinot nākamās Saeimas vēlēšanas šī gada rudenī, uzticot valdību veidot Saeimā palikušajām opozīcijas partijām un neatkarīgajiem deputātiem. Tā būtu arī iespēja redzēt, ko patiesībā ir spējīga paveikt opozīcija.
Bet tas nenotiks. Pietiek papētīt partiju lozungus, lai saprastu, ka tās ir nogriezušas sev šo atkāpšanās ceļu. Atliek vienīgi lūgt deputātiem nedaudz pastudēt vēsturi. Situācijās, kad valdība pieviļ savu tautu, nākamajās vēlēšanās ir ļoti lielas iespējas uzvarēt personām, kuras apsolās tiesāt un izrēķināties ar iepriekšējiem valdības vadītājiem, kas nav spējuši līdz šim uzņemties pat politisko atbildību. Tas noteikti mūs sagaida arī nākamajās Saeimas vēlēšanās. Nākamais režīms būs mazāk demokrātisks un izrēķināšanās var būt vēl asiņaināka, nekā Vecrīgas grautiņš.
Protams, ka šo scenāriju lielākā daļa cilvēku noraidīs ar domu: «Latvijas tauta nav tāda. Mēs esam mierīgi.» Bet derētu atcerēties vēl vienu vēstures patiesību – uz kuras tautas durkļiem tika iznēsāta padomju revolūcija Krievijā? Latviešiem ir raksturīga liela izturības rezerve. Bet nevajadzētu speciāli pārbaudīt un gaidīt brīdi, kad tā beigsies.
