„Bet Latvijas ziemas kalngals bija
Ziemassvētku vakars, kad pa piesnigušajiem priedulājiem, zvaniņus
lalinot, brauci uz baznīcu, kur tevi, lai tu liels vai mazs,
pildīja ar gaišu prieku mirdzošā sveču gaisma egles zaļumā. Tā…Saule -…
Saule – lielais debesu pulkstenis mums
visiem ir viens. Saule rāda pasaules gaitu. Tā dod noteiktu ritmu.
Šis Saules ritms ir pamatā latviskajai laika skaitīšanai. Tas mums
dod Saules gadu ar savām gadskārtām un to svinībām. Katrai mūsu
gadskārtai ir sava ļoti dziļa jēga, kura tiek piepildīta ar
noteiktiem rituāliem. Saules ritējums veido apli. Aplis ir
pilnības, mūžības, harmonijas, veseluma, bezgalības
simbols.
Garie, tumšie vakari
pavada Ziemas saulgriežu gaidas. Šajā laikā atliek vairāk laika
pārdomām, atmiņām, sevis izvērtēšanai, domām par
turpmāko.
Gadskārtu svētki ir
tie, kurus var arī sasmaržot. Īpašas ir Ziemassvētku smaržas –
piparkūku, pīrāgu, štovētu kāpostu smarža. Tas viss kopā ar skuju
un svecīšu smaržu aizved bērnībā. Mūsu ģimenē Ziemassvētki tika
svinēti saskaņā ar kristīgajām tradīcijām. Mīļš paldies vecākiem,
kuri prata radīt īpašas ģimenes un svētku siltuma izjūtas. Mūsmājās
šie svētki ne tikai smaržoja, bet arī skanēja caur brīnišķajām
dziesmām – „Klusa nakts …”, „Jūs bērniņi nāciet
…”, „Ak eglīte …”. Protams, ka ar tīkamu
satraukumu tika tverts katrs troksnītis, jo Ziemassvētku vecītis
mūsmājās iegriezās ik gadu ar klusu klauvējienu pie loga rūts.
Pirmajos Ziemassvētkos agri no rīta braucām uz baznīcu. Par ko var
būt īpašs stāsts. Laiks skolā šajā dienā pagāja ar domām par ātrāku
nokļūšanu mājās, kur smaržoja Ziemassvētki.
Ziemas un pavasara saulgriežu svinēšanā bieži
vien sajaukušās kopā latviskās un kristīgās tradīcijas. Svarīgi,
manuprāt, ir tas, ka svētkus svinam ar sirds mīļumu, ar labām domām
un vēlējumiem cits citam.
Tradicionāls Ziemas saulgriežu rotājums ir
puzurs. Tas veidots stingri noteiktās formās. Pakārts pie
griestiem, tas atrodas vienmērīgā kustībā, kas arī simbolizē Saules
nepārtraukto kustību. Puzurs simbolizē Pasaules koku – pagātni,
tagadni, nākotni. Puzurs ļoti uzskatāmi parāda tagadni kā mirkļa
uzplaiksnījumu – tikko kaut kas pateikts, paveikts tajā pat mirklī
kļūst par pagājušo. O.Vācietis saka, ka visi mēs no pagājušā un
nākamības sastāvam.
Nepiemētāsim
pagātni ar savām negācijām. Ne tikai vēlēsim, bet arī domāsim un
darīsim tās jaukās lietas.
Visiem mums vēlu –
Lai mums kāds mīl
un lai mums ir ko mīlēt.
Lai mūs kāds gaida un lai mums
ir ko gaidīt.
Lai mums ir ko darīt un lai ir kas to
novērtē.
Lai mūs sargā no debesīm un saprot uz zemes!
