Spēks.No vārda “spīkot” angļu mēlē.Tā mēs ikdienā spīkojam par šo un to.Pārsvarā sīkumos izšķiežam savu spēku,Tā spīkodami pa tukšo.Ar savu tukšo muldēšanu esam aizspīkojušiesLīdz Pasaules galam,Līdz Pasaules malai.Un spīkojot…Ar savu…Ar savu tukšo muldēšanu esam aizspīkojušies
Līdz Pasaules galam,
Līdz Pasaules malai.
Un spīkojot cenšamies pārkliegt viens otru,
Pa vienam.
Bet trakāk mums iet, kad spīkojam,
kuļam salmus pa tukšo
jau bariņos, čupiņās, grupiņās.
Es redzēju satelītuzņēmumu,
kur Zeme redzama naktī.
Ar mākslīgās gaismas radīto zibu,
paralizējot gājputnu gribu.
Man Eņģeļi parādīja
savu satelītbildi un teica:
“Palūkojies!
Tās gaismas virs tavas Tēvzemītes
ir tautas tukšās muldēšanas spēks,
kas aizplūst tukšumā.
Uz neatgriešanos.”
Vai varu ko mainīt?
Ko darīt man?
“Tu sāc ar klusēšanu.
Sāc ar klusēšanu tad,
kad gribas kliegt un lamāt visu pasauli.
Kad skarbi vārdi kā indes pilnas bultas
grib traukties tālumā un paveikt savu ļauno darbu.
Tu sāc ar klusēšanu.”
Un tālāk?
Ko lai tālāk daru?
“Tālāk sāc ar Lūgšanu.
Par Zemi, cilvēkiem un Jauno Laiku,
kas atnācis pie tavas Dievzemītes durvīm
Un bikli gaida, kad to aicināsim namā.
Tu sāc ar Lūgšanu.
Tu sāc ar Piedošanu.
Vispirms sev,
Tad līdzcilvēkiem.
Un tad, kad sajutīsies brīvs un tīrs,
Tad atver plaši savas sētas durvis,
Lai Jaunais Laiks, kas tajā pusē nogaidījies mēms, iesauktos:
“Mīļie, ieklausieties,
Te ir kāds, kas gatavs pārmaiņām!
Kam Duālisma laikmets piegriezies,
Kas vēlas
Pa Garo Pupu uzkāpt Debesīs!
Vēl viss nav pazaudēts.
Lūk, viens, tur otrs, trešais!
Un tālāk desmitais un simtais!
Lai slava pirmam tūkstotim!
Tie avangards.
Tās pirmās bezdelīgas!
Tā prieka vēsts:
Vēl viss nav zaudēts.
Pār Latvju zemi veļas Spēka Mantra!
Un mostas Senču gars,
Tas viedais Krauklis, Gaigala un Irbe,
Tas Cīrulis, kas sevi upurēja Vāczemē,
Tā nāve nebij' velta.
Nu modusies ir mūsu Dievzemīte!
Nu Lāčplēsis ir pamodies
Un Spīdola ir gatava tam talkā doties,
Lai Gaismas Pils, kas tumsā grimusi,
top pacelta tās visā krāšņumā!”
/Sauļus/
