13. janvāra tautas sapulce Doma laukumā izvērtās Latvijā līdz šim nepieredzētā Vecrīgas grautiņā. Televīzijas ekrānos skatījām izpostīto vecpilsētas bruģi, izsistos Saeimas, Finanšu ministrijas logus, izlaupītus veikalus. Drīz vien…Doma…
Vienlaikus esmu pārliecināts, ka Vecrīgas demolētāji bija arī Saeimas, Ministru kabineta, televīzijas ēkas sargi pirms astoņpadsmit gadiem. Daudzi, kas toreiz bija ar mieru atdot dzīvību par savu valdību, tagad gatavi to nomētāt ar akmeņiem. Pieļauju, demolētāju vidū bija toreizējo brīvības sargu bērni. Tēvi sargāja Saeimu, viņu pēcnākamie, naida pārņemti un bezcerīguma nomākti, šodien parlamenta ēkas logos met akmeņus. Ir tik grūti kaut ko pārmest šo jauniešu vecākiem.
Esmu pret anarhiju un demolēšanu, taču vienlaikus saprotu 13. janvāra vakarā Vecrīgā notikušo. Tie ir augļi politiķu sētajai sēklai. Ja no desmit tūkstošiem mītiņa dalībnieku vairāk nekā tūkstotis palika Vecrīgā, tad tie visi nav tikai deģenerāti un bandīti. Demolētāji nebija tikai mazizglītoti, alkohola apreibināti jaunieši, arī krievu plašsaziņas līdzekļu savaņģotie un samusinātie.
Vecrīgā 13. janvāra vakarā notikušais ir apliecinājums tam, kas tagad notiek ar Latvijā dzīvojošo tautu. Izglītības sistēma reformu žņaugos zaudējusi savus vērtību orientierus. Ekonomika, finanšu ministra vārdiem, Latvijā tikpat kā nepastāv. Lauksaimnieki savam ikdienas darbam nespēj saskatīt jēgu un sajust makā tam apliecinājumu. Vai kāds šajā haosā cerēja, ka viss beigsies ar skaistu «Saule, Pērkons, Daugava» nodziedāšanu un mierīgu izklīšanu pa mājām. Kāpēc neviens negrib atzīt mūžseno patiesību «Kad vadzis ir pilns, tas lūst».
Pārdomājot 13. janvāra tautas manifestāciju Rīgā, skumdināja vēl kāda atziņa, ko, uz Rīgu braucot, dzirdēju no Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības Bauskas nodaļas vadītājas Māras Graudiņas. Izglītības darbinieku arodbiedrība oficiāli norobežojas no šī pasākuma, jo to rīkojot citi politiskie spēki. Cik tas gan ir latviešiem raksturīgi un nožēlojami! Kad aicina mūsējie, mēs ejam, kad sauc citi, mēs viņus neatbalstām. Varbūt tieši inteliģences nepietiekamība Doma laukumā bija viens no iemesliem tam, kas Vecrīgā notika pēcāk.
Taču 13. janvāra pikets Doma laukumā nebūt nebija Štokenberga politiķu vai citu opozīcija esošo varas partiju atbalstam. Tā bija izmisumā novestās tautas protesta izpausme. Kā nu mācēja, kāda nu kuram valsts nodrošinātā intelektuālā bāze un skolā iemācītā izpratne par demokrātiju bija, tā cilvēki rīkojās. Nemiera sēkla ir daudzus gadus dīgusi, nu vētras sēja sāk nest savus augļus.