Savulaik «Bauskas Dzīve» jau rakstīja par to, ka vairākus ekonomiskos procesus un notikumus avīzei un vietējiem uzņēmējiem izdodas paredzēt labāk nekā slaveniem baņķieriem un valdībai. Viens no «Parex bankas» līdzšinējiem…
Diemžēl vēl spēcīgāk var atspēlēties valdības neveiksmīga ekonomiskā politika. Tas, ka nevis reāli novērtē situāciju, bet gan mētājas no viena grāvja otrā, ir acīmredzams. Var salīdzināt 2007. gada nepārtraukto pozitīvismu un pāriešanu pāris dienās uz totālu pesimismu pirms pāris mēnešiem. Tagad Latvijas valdība ir izšķīrusies sekot ASV un Rietumeiropas valstu piemēram, kas tiek prognozēta kā viena no lielākajām ekonomikas kļūdām.
ASV plāno īstenot vēl līdz šim nebijušu iejaukšanos ekonomikā, ieplūdinot neveiksmīgajās bankās un finanšu fondos simtiem miljardu dolāru. Eiropas Savienība plāno garantēt ieguldījumus 1,7 triljonu eiro vērtībā. Galvenais šo darbu mērķis it kā ir ekonomiskās situācijas glābšana.
Kā saukļi tie visi skan skaļi un skaisti. Tomēr skeptiķi jau tagad uzsver, ka realitātē neveiksmīgo «superbiznesmeņu» glābēji būs kārtīgie naudas pelnītāji, kuriem jau tā klājas grūti, sākoties krīzei. Savulaik krīzes situācijās valdības atrada efektīvu risinājumu palielināt valsts pasūtījuma darbus, kur tiek iesaistīti arī bezdarbnieki, šādi atgūstot maksātspējīgo auditoriju, kas ļauj izkļūt no krīzes. Šajā situācijā gan ASV, gan arī ES rīkojas pilnīgi pretēji – nauda tiek tērēta neveiksmīgu uzņēmumu glābšanai un atņemta reāliem darbiem.
Daži ekonomikas likumi, par kuriem nav dzirdēts, ka tie būtu nepareizi, liek aizdomāties par to, kādu bedri šie pasākumi var izrakt. Banku sistēmas nauda ir tā saucamā bezskaidrā nauda, kura rodas darījumu rezultātā. Piemēram, 1000 noguldīti papīra lati bankā teorētiski ir spējīgi saražot vairāk nekā 20 000 bezskaidrās naudas. Palielinoties aizdevumu un kredītu apmēram, kāpj bezskaidrās naudas apjoms. Ilgu laika posmu tas parasti noved pie ekonomikas attīstības, jo darbojas likums – jo vairāk naudas, jo vairāk mēs varam maksāt. Diemžēl aizdevumu sistēma parasti noved pie tā, ka vairāk pelna aizdevēji, produktu ražotāju finanses proporcionāli kļūst mazāk nekā aizdevējiem. Un tad pienāk brīdis, kad bezskaidrās naudas ir par daudz. Rodas inflācija, ko mēs ļoti labi esam izjutuši. Aizdevējiem inflācija ne vienmēr apgrūtina dzīvi, jo tad parasti izdodas nopelnīt uz depozītu rēķina, kā arī viņi mazāk jūt inflāciju, jo viņu ienākumi ir pieauguši. Toties strādniekiem tā ir smaga problēma.
Risinājums vienmēr ir sāpīgs, atkarībā no tā, cik augsts pirms tam ir bijis ekonomikas lēciens, parasti tiek saukts par ekonomikas lejupslīdi vai krīzi. Ekonomikas attīstība vienmēr notiek cikliski, ņemot vērā to, cik augsts ir bijis kāpums, parasti līdzīgi zems ir kritums. Krīzes situācijā parasti bankrotē uzņēmumi un bankas, tiek zaudēti aizdevumi, līdzekļi, kas automātiski dzēš bezskaidro naudu un samazina tās apmēru. Līdzekļu ir mazāk, inflācija krītas, situācija normalizējas, un ar laiku sākas atkal augšupeja. Tā ir ierasta tirgus ekonomikas situācija un nav novēršama. Pie tā ir jāpierod.
Tiem, kas saka, ka komandekonomikā kaut kas tāds nenotiek, var tikai izteikt līdzjūtību. Komandekonomikā šie procesi parasti tiek bremzēti, tāpēc arī ekonomikas lejupslīdes parasti ir ilgākas un dziļākas. Un ASV un ES veiktie pasākumi atgādina tieši komandekonomikas iejaukšanās principu. Saglabājot bezskaidro naudu iepriekšējā līmenī, tiks uzturētas inflācijas gaidas, atbalstīti konkurētnespējīgi uzņēmumi (hm, vai tik tas neatgādina kaut ko no PSRS laikiem?), tiks samazināta nauda reālai krīzes situāciju risināšanai, galu galā – paildzināta lejupslīde.
Naudas ieplūdināšana neveiksmīgos banku un finanšu fondu uzņēmumos nerisina inflācijas problēmu un vēl vairāk palielina starpību ienākumu ziņā starp bezskaidrās naudas turētājiem un produktu ražotājiem. Krīze var ieilgt, tas to var tikai padziļināt. Finanšu iestāžu mūsdienu radītā bezskaidrās naudas sistēma nevar eksistēt bez inflācijas un ekonomikas lejupslīdēm. Šādi novērst krīzi nav iespējams. Varam vienīgi cerēt, ka ES un ASV ekonomisti ir atraduši īsto risinājumu. Tiesa, ņemot vērā to, ka Latvijā vairāki politiķi un bagāti uzņēmēji regulāri panāk sev vajadzīgos risinājumus uz citu rēķina, rodas pamatotas šaubas par to, cik lielā mērā šie pasākumi patiesībā ir ekonomiski pamatoti un cik tas atkal ir atsevišķu personu neveiksmju labošana uz nodokļu rēķina.
Daļēji šo ieplūdināšanu var saprast, ja runa ir par uzņēmumu, kuram ir radušās problēmas starptautisku finanšu uzņēmumu panikas dēļ. Var vēl saprast, ka glābj uzņēmumu, kurš strādā ar peļņu, pamatā solot tikai garantijas un neliela apjoma investīcijas. Savukārt garantijas bez analīzes, apskata un apdomas, vienkārši savācot zaudējumus un izsakot gatavību tos segt, pagaidām nav izprotamas. Patiesībā kas līdzīgs notiek Latvijā autotransporta pakalpojumu jomā, kur pašlaik izskatās, ka likums ir uzrakstīts atsevišķu personu izdevīgumam, nevis tautas labumam.
Mūsu valstī varam ir arī kliedzoša nesaderība Latvijas valsts valdības lēmumos. Lai saglabātu cukura industrijas ražošanu Latvijā, valdība nebija ar mieru garantēt nedz dažu simtu tūkstošu kredītu, nedz arī atbalstīt ar subsīdijām. Tagad ieguldīsim miljonus vai pat miljardus, lai glābtu neveiksmīgus finanšu tirgus darboņus. Latvijas valdībai ir ļoti jāuzmanās, lai neizdarītu kļūdas, kas padarīs vēl grūtāku 2009. gadu. Diemžēl pašreizējā pieredze rāda, ka šādās situācijās daudzi pasākumi notiek bez apdomas.
