Atceros bērnību: svētku vakarā man vairs nebija nekādu rūpju, visa mana bērna būtība bija sagatavota vienam – svētku brīnuma gaidīšanai.
Atceros bērnību: svētku vakarā man vairs nebija nekādu rūpju, visa mana bērna būtība bija sagatavota vienam – svētku brīnuma gaidīšanai. Jau ar pirmo Adventes dienu varam sākt gatavot kādu mazu pārsteigumu svētku vakaram, jo katrs kluss pārsteigums pašam darītājam sagādā lielu prieku. Bērni var censties kaut ko uzzīmēt, pagatavot – tagad ir tik daudz iespēju un laika. Dzīvoklī var uz svētkiem iekārtot kādu stūrīti, kur visu izveidoto skaisti izstādīt. Ja katru dienu, padarīsim kaut vienu dzīvokļa kaktiņu svētkiem gatavu, tad tie mūsu mājās ienāks gaidīti un gaiši. Ja mājas izrotāšanā un uzpošanā piedalās arī bērni, tad šī tradīcija kļūs par bagātību viņu dzīvē un viņi pratīs rīkot svētkus savās mājās.
Arī piparkūku cepšanā var piedalīties visa ģimene un laikus – nedēļu vai divas pirms Ziemassvētkiem.
Kāda vecmāmiņa stāsta, ka Adventes laikā bērnu čībiņām piešuvusi mazus, skanošus zvārgulīšus, pirktus pogu veikalā. Tad čības nekad nezūdot un maigā šķindoņa liekot arvien tuvāk sajust Ziemassvētkus.
Adventes laiks māca mīlēt un dāvanas dot… Mums apkārt ir tik daudz paziņu vientuļnieku, kurus varam apsveikt kaut ar kartīti. Ja veikalā nopirksit kādu augli vai kārumu vecam cilvēkam, kurš skaita santīmus, – saņemsit pretī pārsteigumā izbrīnītu acu skatienu.
Ziemassvētki ir brīnumu un jauku cerību laiks – sākot jau ar Kristus piedzimšanu. Bet mums brīnumi nav tikai jāgaida un jāsaņem, bet arī pašiem tie jārada. Steiga un pienākumi lai paliek Adventes laikam, bet Ziemassvētku vakars lai atnāk mūsu mājās un sirdīs kā «Klusa nakts, svēta nakts».
