Iecava ir augošs ciems, kura infrastruktūra diemžēl netiek modernizēta tik strauji, kā gribētos iedzīvotājiem. Taču paciešamās neērtības rada kuriozas situācijas un ļauj pat iepazīties ar jaukiem cilvēkiem.
Bez ietvēm jāuzmanās
Teju kopš izveidošanas remontu nepiedzīvojusī Skolas iela ar visu asfaltu ir iedobju un bedru kombinācija, kas liek gājējiem uzmanīties no manevrējošajām mašīnām. Iecavniece Elita dažus gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas pa Skolas ielas kreiso pusi, kā jau pienākas uz ceļa bez ietvēm, devusies ciema centra virzienā. Jau pa gabalu bija redzama pretī nākam kāda skolotāja ar savu meitu un mazbērnu ratiņos.
Tā kā «procesija» aizņēma gandrīz pusi šaurās ielas, satiekoties Elita paziņām ieteikusi iet pa pareizo ielas pusi, proti – pretējo. Jaunā māmiņa pārliecināti atbildējusi: «Tagad mums ir brīva valsts, ejam, kā gribam!»
Vienlaikus kritušas
Iecavas parks ir ciema skaistākā daļa, taču ar apgaismojuma ierīkošanu te nevedas. Novembra vakara miglainajā tumsā iecavniece Marita, kas devās uz autoostu, gandrīz taustījās pa gājēju celiņu. Pat ne visai ātrais solis bija pietiekams, lai sadursme ar tumši ģērbtu, tāpēc nesaskatāmu cilvēku beigtos ar abu piezemēšanos uz takas.
Marita sameklēja mobilo telefonu, kura bateriju iepriekš bija nolēmusi taupīt, un ieslēdza gaismiņu. Pretī sēdēja apmulsusi kundze, viņas iepirkumu maisiņa saturs mētājās visapkārt. Piecēlusies pati un palīdzējusi dāmai, Marita ar telefona gaismas palīdzību salasīja mantas un pavadīja jauniegūto paziņu līdz mājām Dartijā.
«Dzintra mani pacienāja ar tēju un atļāva uzlādēt telefonu. Uz Rīgu devos ar nākamo autobusu,» smaidot stāsta Marita, «kopš tā laika sazvanāmies un reizēm satiekamies. Vienlaikus kritušajām jāturas kopā!»
Argumentu svars
Darba vajadzībām pārvietojoties Rīgas centrā, Marita kopš sabiedriskā transporta biļešu cenu paaugstināšanas izmanto taksometrus. «Tramvajā jāmaksā 1,15 eiro, taksometrā par līdzīgu braucienu – tikai nedaudz vairāk, bet auto piebrauc laikus un tieši klāt,» skaidro praktiskā jauniete.
Izvēles pareizību apstiprinājusi nesena pieredze, kad Marita tomēr nolēmusi izmantot tramvaju: «Pietura bija tieši blakus, man bija jānobrauc divas. Paskatījos sarakstā – nākamais tramvajs pēc septiņām minūtēm. Kad biju nogaidījusi 15, sāku pārdomāt, taču biedēja Mērfija likums – tiklīdz sākšu iet, tramvajs starp pieturām pabrauks garām. Lai gan kājām ceļu būtu nogājusi minūtēs 20…»
Visbeidzot pēc 25 minūtēm ieraudzījusi gaidīto, Marita bija vairs ne vīlusies, bet dusmīga: «Vagons pārbāzts braucējiem, auksts, logi aizsvīduši, uz grīdas vienlaidu dubļi. Ja mēģinātu spraukties līdz e-talona aparātam, saķertu ne tikai gripas vīrusu!»
Īsi pirms Maritas pieturas tramvaju apturēja kontrole. Iecavniece izrādījās vienīgā, kam nebija biļetes. Dusmīga kontroliere ar apsargu blakus pieprasīja Maritai maksāt soda naudu. «Paskaidroju, ka par tik sliktu pakalpojumu nemaksāšu. Ja man restorānā atnes zupu ar matu vai viesnīcā palagi ir netīri, maksāt vairs neliek, bet vēl piešķir citu ēdienu vai dzērienu bārā par brīvu,» Marita mierīgi izklāstījusi savu nostāju. Kad jauniete bija uzskaitījusi visus tramvaja mīnusus, apsargs tikai noteicis: «Pilnīga taisnība. Tā tas ir.» Pēc tam pagriezies un aizgājis. Ceļu netraucēti tālāk turpināja arī Marita, piebilstot, ka atgriezīsies pie taksometriem.
