Nebeidzama tumsa, pelēka pilsēta. Visas krāsas ir izgaisušas, tikai ziemāju lauki ir izaicinoši zaļi. Bet arī to spirgtais tonis šķiet grotesks, jo tuvojas decembra nogale. Cilvēki ir apmulsuši un sadrūmuši.
Nebeidzama tumsa, pelēka pilsēta. Visas krāsas ir izgaisušas, tikai ziemāju lauki ir izaicinoši zaļi. Bet arī to spirgtais tonis šķiet grotesks, jo tuvojas decembra nogale. Cilvēki ir apmulsuši un sadrūmuši. Vienkārši ir pieņemts, ka Ziemassvētkiem jābūt baltiem. Tomēr neesmu īsti pārliecināta, vai sniegs palīdzētu, jo nomāktības galvenais iemesls ir steiga, neiecietība, vēlmju un iespēju nesamērojamība. Tumšajā gadalaikā negācijas it kā sablīvējas. Ne uz jūru, ne uz mežu taču naktī nebrauksi, lai atjaunotu garu un ķermeni. Bet ļoti gribas aizbēgt no pelēcības, nokļūt gaismā starp sev līdzīgiem, ļauties iluzorai plūsmai un aizmirst ikdienu.
Tad cilvēki steidzas uz lielveikaliem. Dažbrīd man šķiet, ka iepirkšanās kāre nebūt nav galvenais tirgotavu apmeklēšanas iemesls pirmssvētku laikā. Lielveikalos ir visi priekšnoteikumi, lai kliedētu drūmumu – daudz gaismas, mūzikas, krāsu. Bet kādēļ publika masveidā nedodas uz baznīcām kā Adventes laikā kristiešiem pieklātos? Templī gribot negribot ir jāgremdējas pārdomās par dzīves jēgu, bet tirdzniecības centros prāts kļūst brīvs kā putns. Turklāt dievnamos nekad nevalda jautrība…
Divdesmit pirmais gadsimts runā, lai pārdotu, un tāpēc tam vajag tīksmināt acis – tīksmināt un vienlaikus padarīt aklas. Šis gadsimts uzrunā acis ar spēcīgām gaismām, apdullinošām krāsām un attēliem, kas ir brīvi no katras ēnas un skumjām. Attēls ir tirgotāju vīraks, viņu zobens. Savos veikalos viņi jūtas kā priesteri baznīcās. Tas ir brīvi pārstāstīts fragments no franču rakstnieka Kristiāna Bobēna esejas, kurā viņš mēģina modernā cilvēka domāšanas veidu salīdzināt ar tālo priekšteču uztveri, kad pasaulē valdīja gluži cita lietu kārtība. To restaurēt vairs nav iespējams.
Beidzamo gadu laikā ir nodibinātas kustības, kuru piekritēji uzstājīgi aicina neļauties Ziemassvētku iepirkšanās kārdinājumam un pat atteikties no dāvanu pasniegšanas. Tas šķiet naivi un diezgan muļķīgi, jo tiek ierobežota brīva izvēle un kultivēta vainas apziņa, ka iepirkšanās ir gandrīz vai līdzvērtīga Dieva zaimošanai. Nav jābūt filosofam, lai saprastu, ka šajā gadalaikā cilvēki bēg no tumsas arī vistiešākajā un triviālākajā nozīmē, patveroties tirdzniecības centru izgaismotajās zālēs. bet vai tāpēc viņi ir sliktāki par saviem kritizētājiem?
