Esmu laukos uzaugusi un fiziski sajūtu, ko nozīmē darbīgu cilvēku sacītais – mums ir pašiem savi tupeņi, burkāni, dārzā plūmes un āboli.
Esmu laukos uzaugusi un fiziski sajūtu, ko nozīmē darbīgu cilvēku sacītais – mums ir pašiem savi tupe- ņi, burkāni, dārzā plūmes un āboli.
Atceros nogurdinošo līkņāšanu kartupeļu vagās, tos stādot, ravējot un novācot. Atmiņā saglabājusies aina – turu rokās tikko no zemes izceltu kartupeli un jūtu vārdos neizsakāmu gandarījumu par to, ka tas pie saviem apaļumiem ticis arī ar manu līdzdalību. Gara acīm redzu galdā māla bļodu ar karsti kūpošiem, miltainiem bumbuļiem, augušiem tepat mūsu dievzemītē bez jebkādām ķīmiskām vielām, kas paildzina to mūžu. Tiem neatsveramu pievienoto vērtību piešķir zemē izlijušie sviedri, nesavtīgā atdošanās darbam, pēdējā santīma ieguldīšana tīrumā.
Kad kartupeļi jāvāc, tad lauku cilvēks aizmirst, ka ir svētā diena, kad jāatpūšas, viņš nevēro debesis, kas taisās uz lietu, ņem dakšu un rok. Rok, līdz tupeņu pilns grozs, tad – maisi un pagrabs.
Vieni bumbuļus saber savā pagrabā, citi tos audzē pārdošanai.
Sastrādāta roka tirgū pastiepj maisiņu ar kartupeļiem. Saimniece uzmet pāris tupeņu pa virsu un novēl, lai labi garšo. Ja gadās runīgāka kundze, tad recepte rokā, kā bumbuļus var gardi un netradicionāli gatavot. Tirgū, kā nekur citur, jūtama tiešā saikne ar audzētāju.
Tomēr gadās, ka tirgū pirkti lauku ražojumi ne tuvu nav ideāli… Tā noticis vairākkārt ar dārzeņiem, puķēm. Vai pircējam būtu jājūtas vainīgam, ka plaša piedāvājuma dēļ prece ir tik lēta, un vai man vajadzētu ar saviem santīmiem maksāt par vecu produktu?
Protams, veikali nav izņēmums, arī tie – ar labo tēlu. Kādā sarunā pazīstama uzņēmēja izteicās, ka pārdevēji nemāk strādāt ar klientiem, galvenais – «nokāst» no cilvēka. Ir komersanti, kurus saista mirkļa peļņa, nevis ilgtermiņa ieguldījums, kad, pārdodot labu preci, klienti atgriežas vēl un vēl, aicinot arī draugus.
Manuprāt, godprātīgi strādā zemnieku saimniecība «Strīķeri». Ēdienu gatavojot, nav žēlots nekas. Jūtams, ka netiek taupītas izejvielas uz klienta rēķina. Kafejnīca «Vērmelīte» Bauskas slimnīcā pusdienas laikā ir stāvgrūdām pilna. Nāk mediķi, arī cilvēki, kas strādā citās iestādēs un uzņēmumos. Kafejnīcas personāls elastīgi kombinē ēdienu, izpildot klienta lūgumus. Ceļu pie klienta ar garšīgu maltīti un laipnu apkalpošanu atradis arī kafejnīca bārs «Tornis».
Kāds ir tas noslēpums, ko nespēj atklāt citi?
