Nesen sarunājos ar kādu skolnieci. Šomēnes viņai paliks 18 gadu.
Nesen sarunājos ar kādu skolnieci. Šomēnes viņai paliks 18 gadu. «Tad jau tu varēsi piedalīties pašvaldību vēlēšanās,» sacīju jaunietei. Viņas reakcija mani pārsteidza. Meitene paziņoja, ka noteikti neiešot balsot.
Kālab tā? Skolnieces atbildē ieskanējās tādas kā vecišķas intonācijas. Viņa mēģināja atrunāties, ka tik un tā pagastā un valstī nekas nemainīšoties. Viss esot teātris. Labāk uz to esot raudzīties no malas, nevis iesaistīties un domāt. Ja sarunu biedre nebūtu minējusi vārdu «domāt», iespējams, ka atbilde neizraisītu manī tādu sašutumu. Tomēr dialogu turpinājām. Beidzot jauniete vaļsirdīgi atzina, ka viņai trūkstot priekšstata par vietējās pašvaldības darba principiem. Viņa gan varēja nosaukt dažus dienestus, taču kopaina tā arī palika «miglā tīta».
Varbūt šo epizodi nevajadzētu vispārināt un nepelnīti vainot visus potenciālos vēlētājus slinkumā iedziļināties sabiedrības dzīves struktūrā. Tomēr atrunāšanās: «Ko nu es! No manis jau nekas nav atkarīgs,» dzirdama pārāk bieži. Tikpat bieži kā valsts varas pārstāvju kritika. Veidojas pretrunīga un paradoksāla situācija, kuras radikālas izpausmes ir nevēlēšanās neko darīt un neapmierinātība ar esošo.
«Viss, kas notiek valdībā, notiek ar katra no mums personisku atbalstu. Mēs taču par viņiem balsojām,» intervijā «Lauku Avīzei» apgalvo Latvijas Psihoterapeitu asociācijas priekšsēdētājs Arkādijs Pancs. Gribētos piebilst – balsojām nedomājot.
Tāda nu ir latvieša daba, ka izšķirīgos mirkļos viņš ļaujas sentimenta un emociju impulsiem, nevis ar vēsu prātu analizē notikumus, jau iepriekš paredzot sekas. Nez kāpēc liela daļa vēlētāju joprojām partiju sarakstos grib redzēt jaukas sievietes un pievilcīgus vīriešus, kuri īstajā brīdī prot pateikt maigus un mierinošus vārdus, apburt ar personības šarmu. Tiek radīta iluzoru tēlu vesela pasaule, kultivēti mīti, ka tiem patīkamajiem cilvēkiem nekas slikts nevar «pielipt». Un kādas vilšanās jāpiedzīvo, ja «mīluļi» izrādās iesaistīti negodīgos un viltīgos darījumos!
Taču esmu pārliecinājusies, ka valsts varas pārstāvju personiskajām īpašībām ir pakārtota nozīme. Manuprāt, ir tikai viens kritērijs – godīgums. Naudas un varas kārdinājumam var tikt pakļauts ikviens, bet pretoties tam spēs nedaudzi – politiķi ar stingrām idejām un nesatricināmu pārliecību par Latvijas valstiskuma veidošanu.
Pirmsvēlēšanu periodam būtu jākļūst par lielās sijāšanas laiku. Katram pilsonim ir tiesības noskaidrot, ko ikviens deputāta kandidāts savā dzīvē ir paveicis, salīdzināt, analizēt un pieprasīt konkrētu rīcības programmu. Visiem taču zināms, ka solījumos visvairāk trūkst tieši konkrētības. Varbūt sāksim domāt jau tagad, nevis izvairīsimies no atbildības ar apnikušo frāzi: «Ak, ko nu es!»?
