Mans stāsts ir par piedzīvoto «Sabiedriskā autobusa» reisos Bauska–Rīga 11. janvārī pulksten 7.20 un Rīga–Bauska 13. janvārī pulksten 10.10.
Rīta brauciens uz Rīgu beidzās ar pamatīgu nosalšanu. Visa ceļa garumā apkure autobusā netika ieslēgta, lai gan to lūdzu vadītājam, jau izbraucot no Bauskas. Visi pasažieri sēdēja cepurēs, kapucēs un cimdos. Izkāpjot no autobusa, vēlreiz jautāju šoferim, kādēļ gan pasažieriem ir jāsalst. Atbilde bija neizprotama, šoferis ieteica braukt ar mazo autobusu, tajā būšot siltāk.
Atceļā no Rīgas kursēja tas pats lielais autobuss ar to pašu vadītāju. Šoreiz autobusā bija silti. Braucot otro reizi, vēroju salonu. Nosaukt to par nožēlojamu būtu par maigu. Mīksto sēdekļu apvalki bija nodiluši un netīri. Rokturi aplauzti, sēdekļi izvietoti tik tuvu, ka ceļi spiežas priekšējā solā. Palodzes bija tīras tikai tur, kur pasažieri tās noslaucījuši ar piedurknēm. Atkritumu tver-tne bija līdz augšai pilna. No vidējām durvīm pūta vējš. Arī grīda slotu un lupatu nebija redzējusi.
Punktu visam pielika kādas pasažieres sliktā dūša un izvemšanās uz grīdas autobusa priekšējā daļā. Iebraucot Bauskā, divas reizes skaļi uzrunāju vadītāju, lai atver vidējās durvis. Tādējādi aizmugurē sēdošie pasažieri varētu izkāpt, nemīcoties pa vēmekļiem. Vadītājs durvis neatvēra, jo mūsu lūgumus viņam sadzirdēt traucēja skaļi skanošais radio. Uz pasažieru sašutumu viņš reaģēja, sakot, ka ne jau viņš autobusu pievēmis.
Bauska ir mana bērnības pilsēta, šeit beidzu skolu, te mīt mani radi. Pašlaik dzīvoju Cēsīs, bieži nākas braukt uz Rīgu. Šos reisus apkalpo firma «CATA». Autobusi ir tīri, silti, un ērti, vadītāji ir laipni un atsaucīgi. Ar notiekošo Bauskas reisā to nevar pat salīdzināt. Izsaku līdzjūtību baušķeniekiem.
