Sandra Giptere, Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes 4. kursa studente, kolekcionē klasikas grāmatas. To skaits jau sasniedz tūkstoti.
Sandra Giptere, Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes 4. kursa studente, kolekcionē klasikas grāmatas. To skaits jau sasniedz tūkstoti.
– Ko tev nozīmē grāmata?
– Žans Kokto ir teicis: «Katra laba grāmata sēj cilvēku prātos jautājuma zīmes.» Man grāmatas ir prieka un veldzes avots. Tās liek domāt, dažreiz sarieš asaras acīs. Ar smeltajām atziņām es dodos tālāk dzīvē ar nopietnāku skatu un daudz lielāku pieredzi.
– Kuri iespieddarbi atrod vietu tavā mājā?
– Manā grāmatu plauktā ir Raiņa, Rūdolfa Blaumaņa, Friča Bārdas Kopotie raksti, Virzas «Straumēni», vārdnīcas, saistītas ar valodniecību, Viļa Plūdoņa darbi un citas ne mazāk vērtīgas grāmatas. Tā nav sēnalu literatūra, jo vācu pārsvarā latviešu literatūras klasikas darbus. Mazāk mani aizrauj jauno laiku sacerējumi. Tos lasu tālab, lai saprastu, kā attīstās latviešu literatūra. Grāmatās atspoguļojas, uz kurieni dodas cilvēks, kuras vērtības sabiedrībā ir dominējošās. Regīnas Ezeras dienasgrāmatā «Visticamāk, ka ne» atklājas mūsdienu straujais dzīves temps.
– Tu vērtības smelies grāmatās, nevis reālajā dzīvē. Vai tāds pasaules skatījums tevī ikdienā neraisa pretrunas?
– Grāmatu pasaulē esmu tad, kad tās lasu, ikdienā – visu laiku.
Es nevaru atsvešināties no reālās dzīves. Iepazīstu cilvēkus, kādi viņi ir pašlaik. Viņi bieži uzliek cinisma masku. Nereti smejas par Antiņu, bet vēlas tādu draugu. Ja kāds saka, ka pasaulē vairs nav nekā laba, tā nav viņā pašā, nevis apkārt.
– Kad draugi tev jautā, ar ko nodarbojies, tu atbildi – «meklēju vārdus». Kā to saprast?
– Visa mūsu dzīve ir vārdu meklēšana. Grāmatu lasīšana ir īsto vārdu meklēšana un atrašana. Es meklēju sinonīmus Ziedoņa, Vēvera darbos, jaunākajā literatūrā, lai veidotu kartotēku kvalifikācijas darbam. Apzinot šīs vērtības, gribu, lai tās nepaliek manī, bet «iziet uz āru» un tiek citiem. Agrāk teica: «Tam jau pēc vārdiem kabatā nav jāmeklē.» Tagad cilvēkiem «kabata» ir tukša un galvā diemžēl arī nekā nav, tāpēc vārdi jāskatās grāmatās.
– Kad tu atskārti grāmatas milzīgo vērtību?
– Mīlestību pret valodu un literatūru sāku apzināties sešu gadu vecumā, atklājot lasīšanas prieku, sākumā – vecajā drukā. Man patīk vākt vecās grāmatas, lai izprastu, kā latviešu literatūra radusies.
– Teici, ka vēlies, lai tevis grāmatās apzinātais tiek arī citiem. Kāpēc nedod nevienam lasīt savas grāmatas?
– Es baidos, ka tās var noklīst un neatrast atpakaļceļu uz mājām. Citi neapzinās to vērtību. Diennaktī ir divdesmit četras stundas, vismaz četras no tām veltu grāmatām.
