Kolēģis dīdījās autobusa ļodzīgajā krēslā. Tad skaļi iesaucās: «Kāpēc es pieteicos braucienam? Cik stulbi visa diena iztērēta!»Palūkojos – viņš bija apmēram manas meitas vecumā. Tas notika pirms trim gadiem. Oficiālas delegācijas sastāvā mēs, vairāki Latvijas žurnālisti, braucām uz Ukrainas pilsētu Černobiļu. Pie sevis nodomāju: par Eiropā šausmīgāko atomkatastrofu kolēģim nav asociāciju. Arī es savam bērnam par 1986. gada aprīļa nogales klusu šausmu dienām pastāstīju tikai pēc 20 gadiem. Lai instinktīvi pasargātu.Mana bērnība pagāja atomkara draudu ēnā. Pēc Hirosimas un Nagasaki traģēdijas 1945. gadā jau bija aizritējis laiks, bet slepus lasīju pieaugušo grāmatas, avīzes un klausījos raidlugas. Vienu nevaru aizmirst. Tā bija par sniegpārslām – Hirosimas sprādziena sātaniski apburošajiem pelniem –, ko kruīza kuģa pasažieri tvarstīja siltā okeāna ūdeņos. Tad es sāku dzīvot bailēs. Sapņos līdz pat brieduma gadiem atkārtojās viens un tas pats: lidmašīna atombumbas sprādziena sēnes formas mākonī.Černobiļas smaržīgajos mežos, kur čivina putni, mēs pavadījām daudzas stundas. Ne mirkli nedrīkstējām nokāpt no betonētā ceļa, aiz kura valda neredzamā nāves valstība. Radioaktīvais plutonijs augsnē saglabāsies nevis simtiem, bet tūkstošiem gadu. Un tad ieraudzīju epicentru – šā tā uzbūvētu, garāžai līdzīgu atomreaktora monstru nu jau 25 gadus mirušajā zinātnes pilsētā Pripetē. Reaktora dzīlēs neaptverami ilgi pulsēs it kā savaldītie atomi.Man gribas sakļaut plaukstas japāņu pateicības žestā, jo Fukušimas atomkrīzē Japānas valdība domāja arī par cilvēkiem. Černobiļas traģēdijā mēs bijām tikai amēbas.
