Dažkārt rajona iedzīvotājos vēsts par Vecumnieku cietuma esamību izraisa izbrīnu.
Dažkārt rajona iedzīvotājos vēsts par Vecumnieku cietuma esamību izraisa izbrīnu. Turpretī Vecumnieku pagasta Umpārtes iedzīvotāji diendienā sastopas ar cilvēkiem, kurus sabiedrībā sauc strupā un raupjā vārdā – cietumnieks.
Cietuma tēla neatņemamas sastāvdaļas ir dzeloņstiepļu žogi, sargtorņi un nikni suņi. Vecumnieku cietumam ieslodzījuma vietas tēlu piešķir tikai restotie logi un divi soda karceri, kas atrodas cietuma ēkas pagrabstāvā.
Vecumnieku cietuma īpatnība – tas ieslodzītajam ļauj dzīvot un ļauj nemitīgi ikdienā salīdzināt dzīvi brīvībā un ieslodzījumā.
Atklātā tipa cietumu Umpārtē daudzdzīvokļu divstāvu mājā ierīkoja pirms gandrīz divdesmit gadiem. Vispirms šeit sodu izcieta tikai tie, kuri, braucot pie stūres dzērumā, bija laupījuši kādam cilvēkam dzīvību. Pēdējos gados uz Vecumnieku cietumu tiek nosūtīti arī ieslodzītie no citiem Latvijas cietumiem, kur tie izpelnījušies soda termiņa beigas izciest atklāta tipa cietumā. Cietuma priekšnieka vietnieks Tālivaldis Balodis saka, ka līdzīga ieslodzījuma iestāde vēl ir tikai Olainē.
Svētkos – piecas dienas brīvībā
Vecumnieku cietumā ieslodzītie ar nepacietību gaida Ziemassvētkus un Jauno gadu. Tad, līdzīgi kā Jāņos, iespējams doties piecu dienu brīvsolī, apmeklēt sievu, bērnus. Protams, ja kādu no viņiem vēl gaida… Dažkārt sieva piezvana un cietumsargiem saka: «Vīru mājās nelaidiet! Viņam vajag iedzert, naudu, bet mājās ir bērni. Labāk lai neatbrauc.»
Pašlaik Vecumnieku cietumā mīt 52 ieslodzītie, to skaitā arī piecas sievietes. Daļa no viņiem sodu būs izcietuši jau pēc dažiem mēnešiem, daļa – ap 2003. gadu. 40 ieslodzīto jau atlaisti brīvdienās un Jauno gadu svinēs pie radiem vai draugiem. «Mājās» palikuši tikai sagrēkojušie, kā arī tie, kuriem jāveic saimniecībā neatliekami darbi.
T. Balodis neslēpj – vairums ieslodzīto sirgst ar alkoholismu. Taču šī kaite, kā atzīst cietuma uzraugi, nav ārstējama, ja vien pats cilvēks to negrib. Vecumnieku cietuma iemītniekiem tiek piemērota tā saucamā darba terapija. Lai ieslodzītie aiz gara laika negudrotu muļķības, viņi nemitīgi tiek mudināti pie darba, stāsta cietuma uzraugi.
Darāmā pietiek – cietumam pieder lopu ferma ar 60 cūkām un 30 govīm, ir vairāk nekā divsimt hektāru zemes, ko ieslodzītie apstrādā. Paši darbina savu katlumāju, ir ierīkojuši pirti. Palīgus Umpārtē mēdz salīgt arī vietējie zemnieki. T. Balodis lēš, ka vidēji mēnesī ieslodzītais nopelna ap trīsdesmit latu.
Atgriežas cietumā lūgt darbu
Bēgšanas gadījumi esot reti, šogad tikai viens pamanījies mukt.
«Lielai daļai nav jēgas bēgt. Te vismaz ir darbs, uzturs,» spriež T. Balodis. Viņš stāsta, ka divi vīrieši, atbrīvoti no ieslodzījuma, drīz vien atgriezušies un lūguši, lai viņus pieņem atpakaļ darbā. Lai kur viņi ietu, visur tiek atraidīti. Lai cik dīvaini izklausītos, cietums kļuvis par cilvēka mājām jeb vienīgo «glābšanās saliņu».
T. Balodis vēstī par vairākiem gadījumiem, kad, neilgu laiku pabijis brīvībā, bijušais ieslodzītais atkal vieglu sirdi «iesēžas». Cietums nekad nevar cilvēku pāraudzināt. «Vai tas, kurš deviņas reizes jau paguvis «sēdēt», ir spējīgs laboties?» retoriski vaicā cietuma priekšnieka vietnieks.
