Kas mēs cits citam, cilvēks cilvēkam, vispirms esam? Atbilde jau ir jautājumā ielikta – taču jau cilvēks, pēc tam seko visas citas gradācijas.Uzklausot mūsu laikraksta lasītāju stāstīto, arī es paliku neizpratnē par neiedomājamām situācijām. Tādām, kurās gan gados jauni, gan dzīves pieredzi sakrājuši ļauži, kā homo sapiens apzīmēja dzejnieks un ļoti citādais indivīds Aivars Neibarts, var būt tik neaprēķināmi attieksmē pret cilvēku.Tās nebija liela mēroga sporta sacensības, un zaudējums jauniešiem neko svarīgu neizšķīra. Taču vienas komandas pārstāvju reakcija samulsināja pat ilggadējus sporta darbiniekus. No sāncenšu apģērbu skapīšiem paņemtās drēbes tika iebāztas tualetes podos… Protams, bija jāraksta paskaidrojumi, bija nopietnas pārrunas. Bet kā gan var izskaidrot tik stulbu rīcību?Vēl viens fakts no atpūtas sarīkojuma, kas pulcināja solīdu sabiedrību. Kad pēc viesu aizbraukšanas tika pārlūkotas glītās koka mājiņas, atklājās, ka no vienas ir pazuduši visi skaistie dvieļi ar firmas zīmi. Rīkotājiem pat prātā nenāca kādu pārbaudīt, bet citreiz to darīs gan. Vēl šajā vasarā tikko atvērtā viesu namā jauni puiši, kuru reputācija šaubas neraisīja, būdami pirmie iemītnieki, pamanījās salauzt gultu.Kāds bomzītis bija atradis somiņu un ievērojis tajā autovadītāja apliecību. Tad nu aicinājis paziņu, lai tas sazvana tiesību īpašnieku. Kad viņš ieradies, atradējs palicis gauži nelaimīgs. Viņš, lūk, esot visu pārējo paņēmis un vēl kaut gribot izspiest. Nu nebija tā, jo arī bomži var būt godīgi. Cerētais pateicības žests izlija ledus aukstā pārmetumu dušā. Tādi mēs esam…
