Baušķenieci Inesi Bērziņu, iespējams, daudzi ir ievērojuši, jo viņa pastaigā pie saites ved nevis vienu, bet divus sunīšus.
Baušķenieci Inesi Bērziņu, iespējams, daudzi ir ievērojuši, jo viņa pastaigā pie saites ved nevis vienu, bet divus sunīšus.
Tās ir deviņus gadus vecā pundurpinčere Mika un viņas meita – trīsgadīgā draiskule Simba. Šos priekus gan suņi dabū baudīt tad, kad Inesei ir brīvdienas – viņa strādā Īslīces SOS bērnu ciemata bērnudārzā.
Bez suņa nespēj iztikt
«Mūsu pirmais suns bija parasts krancis. Tolaik dzīvojām laukos un tas bija gan draugs, gan sargs. Taču, savā vaļā skraidīdams, suns paskrēja zem mašīnas. Šis zaudējums man radīja tādas sirdssāpes, ko nevarēja dziedēt ar solīšanos, ka nekad un nekādu suni vairs. Gluži pretēji – sapratu – bez suņa mājās nespēšu iztikt,» stāstīja Inese. Draugi no Liepājas atveduši Miku, kuras mamma esot bijusi cirka māksliniece. Varbūt arī Mika kādreiz ir dresēta, jo dancot, stāvēt uz pakaļkājām, griezties aplī cirka zvaigznes atvase pratusi bez skološanas.
Mikai Bārbelē sameklēts tādas pašas sugas vīrs, un viņa laidusi pasaulē vairākus bērnus. Simba gan nav bijusi plānota. Tas noticis gluži nejauši, kāds nenosakāmas sugas šunelis Miku īstajā laikā noskatījis un… Turklāt tas esot bijis laikā, kad Bērziņu ģimene no laukiem pārcēlusies uz dzīvi pilsētā, vecas mājas trešajā stāvā, kur Mika acīmredzami saskumusi, novecojusi. Toties meitas piedzimšana viņai atdevusi gluži vai otro jaunību. Un kaut arī Simba nav tīras sugas suns, mammai tā ir ļoti līdzīga.
Lēdija un draiskule
Inese rādīja paziņu sameklētu žurnālu, kur aprakstītas pundurpinčeru īpašības. Šīs sugas pirmsākumi meklējami Anglijā, šie suņi esot mančesterterjeru atvases, kuru sugas īpašības izkoptas Vācijā. Inese smējās, ka laikam tāpēc Mika ir tik izturēta, pieklājīga, pret svešiem atturīga, tīrīga, nu īsta lēdija. Savukārt Simbai, kuras radu raksti ir sajaukti, vairāk patīk palaidņoties, draiskoties. Viņa ir gatava cīnīties par savu vietu saimnieces klēpī vai pie bļodiņas.
Pundurpinčeri ne visai mīlot bērnus, ja nav auguši ar viņiem kopā. Tomēr Bērziņu ģimenes meita – pusaudze Renāte – par pāridarījumiem nesūdzas. Turklāt abas sunītes ir pietiekami draudzīgas, lai sadzīvotu ar abiem Renātes mīluļiem – kaķenēm Pūci un Picu. Starp citu, Picai (4 mēneši) Inese vēlas atrast mīļus saimniekus.
Pastaigā suņiem lielākais prieks esot trenkāt svešus kaķus. Tad nu Inesei ir ko turēt siksnas, lai Mika un Simba skrējienā neparautu saimnieci gar zemi. Lietus un mitrums abām sunītēm nepatīk. Tomēr, reiz būdama jūrmalā, Mika pat esot peldējusi pakaļ saimniecēm, laikam baidoties, ka tās sāļā ūdens klaidā nepazūd.
Varbūt jāada mētelīši?
Inese atzina, ka īsspalvainie pundurpinčeri esot ļoti piemēroti dzīvei pilsētas dzīvoklī. Īstais lielums un laba uzvedība. Vienīgi ļoti aukstā ziemā var just, ka šiem sunīšiem salst, jo pinčeriem spalva nav bieza. Toties tie pietiekami skaļi rej, lai atbaidītu dzīvoklim garāmejošus svešiniekus. Savureiz aizsargājoties, Mika ir likusi lietā arī zobus. Šiem suņiem ir laba atmiņa, ja kāds cilvēks viņiem nešķiet draugs, par pretējo pārliecināt neesot iespējams.
Abas sunītes nav izvēlīgas, viņas ēd to pašu, ko saimnieki, un nesprauslo, ja bļodiņā tikai vārīti kartupeļi ar mērci. Deguns Mikai gan esot smalks, tiklīdz Ineses vīrs virtuvē atver ledusskapi, lai izņemtu no tā desas vai gaļas gabaliņu, sunīte skrien turp un ieņem lūdzējas pozu. Vīrs palutinot suņus ar kādu kārumu, stāstīja Inese. Arī Renātes vecmāmiņu sunītes pazīst jau pēc soļiem koridorā, jo viņa tām vienmēr atnesot kaut ko garšīgu. Tomēr suņu īpašo barību neesot nobaudījušas ne Mika, ne Simba. Savureiz viņas gan ir pagaršojušas, ko dod kaķenītēm.
Mika un Simba ir saņēmušas visas nepieciešamās potes, jo par saviem mājas draugiem jāgādā, atzīst Inese. Teritorija dzīvoklī sadalīta – kaķi guļ atpūtas krēslā, bet suņi – saimnieku gultas kājgalī.
