Latvieši visu dara pamatīgi, pat ja pārcenšoties kādam nodara gauži. Jau zināmais piemērs no biznesa – pārmērīgi stingrās it kā Eiropas prasības vietējiem pārtikas ražotājiem, kuras tikai nesen sāka mīkstināt.Mūsējie, brīvi izstaigājušies pa mazām siera, desu, alus u. c. darītavām «vecajā» Eiropā, sāka brīnīties, kāpēc pie mums līdzīgās vietās jātērpjas Mēness virsmas staigātāja tērpā un teju nedrīkst elpot, kur nu vēl pagaršot svaigos gardumus.Taču no citu kļūdām nemācās – pat nelielā lauku ciematā fanātisko zāles pļāvēju stumjamie aparāti, trimeri un traktoriņi sāk rūkt septiņos no rīta un nereti neapklust līdz vienpadsmitiem vakarā. Var jau būt, ka tarkšķoņa tagad uzskatāma par Latvijas lauku «eksotiku», tomēr šaubos, ka tūristi lielpilsētu apdullinoši raibo fonu grib mainīt pret ko tādu. Jebkuram cilvēkam ar normālu dzirdi tīkamākas ir vēja šalkas kokos un putnu dziesmas, kuras pie mums vairojas un pieaug dažādībā. Nemaz nerunājot par to, ka zemes pastāvīgā apstrāde ar degvielas motora izplūdi nebūt neuzlabo vides tīrību pie mājas.Dārzkopības modes metropoles Anglijas karaļpils un muižu dārzos pavisam īsu tur tikai to zālīti, kas ir fons košumaugiem, bet pastaigām atvēlētos klajumus pļauj reti, ļaujot tajos ziedēt pļavu puķēm. Francijas dārzos spurainas zāles laukumi ir it kā nevērīgu dabiskumu uzsveroša detaļa. Arī mūsu gudrie ainavu veidotāji parkos atstāj nepļautus laukumus, kur zied margrietas, zvaniņi, gundegas, skarenes utt. Šķiet, maķenīt atslābstot un izlaižot vismaz pāris ieplānotās dabas «skūšanas» reizes, ieguvēji būsim gan paši, gan mūsu viesi, kaimiņi, tuvumā mītošie putni un zvēri.
