Vēsturiskajiem dārziem un parkiem šogad veltītas Eiropas kultūras mantojuma dienas Latvijā.
Vēsturiskajiem dārziem un parkiem šogad veltītas Eiropas kultūras mantojuma dienas Latvijā. Tādēļ mēs visi šajā nedēļas nogalē, 7. – 9. septembrī, esam aicināti doties pastaigās.
Dārzos apstājies laiks
Dārzs – apcerīgu pastaigu vai vieglprātīgu izklaižu vieta – ar augļu kokiem un krūmiem, krāšņos ornamentos kārtotām puķu dobēm, strūklakām, paviljoniem, alejām, dīķiem, kanāliem, strautiem un upēm, klintīm, romantiskām pilsdrupām, vientuļnieku namiņiem un ēnainām pastaigu takām, no kurām paveras tāli skati uz kaimiņu muižas parku, jumtiem vai seno zemgaļu pilskalnu. Simtgadīgo koku mierīgais zaļums, starp lapām noslēpumaini plūstošā vai rotaļīgi ņirbošā saules gaisma, rāmais ūdens spogulis vai sudrabaini mirdzošā straume, ziedu krāsainā bagātība un rasa zālē, leģendas, sapņi, cerības, domas un apstājies laiks.
Latvijas lauku vēsturiskie dārzi un parki saistīti ar muižu centru veidošanos 17. – 19. gs., kuru neatņemama sastāvdaļa līdzās kungu mājai vispirms bija izpriecu un augļu dārzs, bet vēlāk plašs garām un dziļdomīgām pastaigām piemērots ainavu parks. Zemgales bezgalīgais līdzenums, lai arī var likties vienmuļš un garlaicīgs, spējis iedvesmot un pārsteigt sava laika dižākos arhitektus un dārzniekus, kas veidojuši tādus brīnišķīgus dārza mākslas paraugus kā barokālais Rundāles pils parks, romantiskais un dramatiskais Jumpravmuižas parks un apcerīgais Mežotnes muižas ainavu parks.
Bauskas rajons ir bagāts ar parkiem – saglabājušies 17 vēsturiskie muižu parki, to liktenis šodien, protams, ir dažāds – vieni grimst aizmirstībā un aizaug, citi joprojām ir iemīļotas atpūtas un pastaigu vietas. Arī parku kopšana, kam vajadzētu būt nepārtrauktai un gudrai, bieži sagādā problēmas.
Pils karaliskais parks
“Pēc tam, kad diena bija aizritējusi tīkamos priekos, sekojošā nakts rādīja mums ainu, kurai nekas līdzīgs šajā novadā vēl nav redzēts. Plašais laukums, kas ietver trīs baseinus un hercoga parka lielo aleju, iekārtots pēc grāfa Rastrelli kunga uzmetuma, mirdzēja daudzveidīgās ugunīs. Perspektīvas galā uz augsta pjedestāla pacēlās augsta piramīda, no kuras gaišās ugunīs staroja Viņas Ķeizariskās Majestātes monogramma, bet viss gaiss, viss parks bija pilns ar visdažādākajiem feijerverkiem, kas tik ilgi rotājās, līdz Visgaišais Valdnieks cēlās, lai dotos vakariņās,” šāda aina no Katrīnas II kronēšanas gadadienas svinībām Rundāles pilī 1767. gadā tika aprakstīta jaunākajās ziņās.
Bet pirms tam bija topošā hercoga vēlme ar vērienu uzcelt sev izpriecu pili Kurzemē, diezgan purvainā Rundāles muižas apkārtne un itāliešu arhitekta iecere novietot pils ansambli tā, lai tajā iekļautos tuvējais mežs un divas nelielās upītes. Parka ierīkošana sākās reizē ar pils celtniecību 1736. ga dā. Dārznieks Kristofers Veilands rūpīgi uzskaitīja katru iestādīto kociņu – 1739. gadā tās jau bija 328 185 liepiņas, 5005 kastaņas un 1885 ozoli. Nelielais “franču dāzs” bija iecerēts kā liels pils parters, bet mežs aiz tā – kulises, kas reizē piešķīra jaunajiem, greznajiem stādījumiem gan nosvērtu, cienījamu un gatavu noslēgumu, gan bezgalīgu turpinājumu caur mežā izcirstajām alejām pāri laukiem.
Tieši tāpat sākās arī parka atjaunošana, tikai šoreiz nomainot vecos pāraugušos stādījumus ar jauniem kokiem – liepiņām, kas izauga no parka veco koku atvasēm, skābaržiem, ligustru un bukšu krūmiņiem. Pirmā liepa parkā tika iestādīta 1984. gadā, bet tikai pēdējos gados parks uzplaukst krāšņumā. 2000. gadā sākta pergolu veidošana, vīnstīgas gan vēl nesniedz ēnainu patvērumu, bet vēl aug. Ģeometriskajos laukumos – bosketos – kārtojas ziedu kolekcijas. 2004. gadā atklāts zaļais teātris un iesākta ornamentālā partera veidošana. Būvdarbi parkā arī šodien nozīmē, ka drīz parterā spoguļosies divi baseini un strūklaka.
No pasaku pasaules
Pašās 19. gs. beigās rakstnieks Valdis apceļoja Kurzemi, viņš iegriezās gan Bauskā, gan tuvējās muižās, Bornsmindes parkā nokļuva zaļumballē. Vārdi par senseno pasaku pasauli veltīti Jumpravmuižas parka mākslīgajām pilsdrupām.
Jau tas, ka mierīgajā Zemgales līdzenumā, lēnās Lielupes krastos atradās vieta, kur 18. gs. beigās ierīkot romantisku ainavu parku, ir pārsteigums. Arī pats parks ir pilns ar pārsteigumiem – vispirms jau tās ir krasta klintis un dziļās gravas, tad noslēpumainie mūri, kas tik gleznaini atspoguļojas Lielupes ūdenī, strauts ar ūdenskritumu un dīķis, bez aiz gravas uzkalniņš ar kapu plāksnēm.
18. gs. beigās apgaismības un romantisma iedvesmoti šādi parki nomainīja regulāros franču dārzus un simbolizēja gan dzīvi saskaņā ar dabu, gan jūtu dramatismu, sākot ar leģendām par seniem cietokšņiem un bruņiniekiem un beidzot ar dzeju “vientuļnieka namiņā”. Tika izdoti paraugu albumi romantisku pilsdrupu imitāciju ierīkošanai, un šādi dramatismu kāpinoši parku arhitektūras elementi kļuva populāri visā Eiropā. Jumpravmuižas parka mākslīgās pilsdrupas ir senākais šāda rakstura piemineklis Latvijā, kas būvēts reizē ar parka ierīkošanu 18. gs. beigās.
Tikpat neparasti un tikpat skumīgi ir muižas īpašnieku Līdinghauzenu-Volfu dzimtas kapi – apaļš uzkalniņš ar 11 kapaplāksnēm visapkārt. Kalniņā kādreiz stāvēja masīvs akmens sarkofāgs – Latvijas memoriālajā tēlniecībā reti sastopams kapu pieminekļa veids, kas uzstādīts 19. gs. sākumā. Nu jau vairākus gadu desmitus sadauzītā pieminekļa gabali mētājas turpat, kapu uzkalniņa pakājē.
Ar lielām cerībām tiek gaidīts parka rekonstrukcijas projekts, kura autore ir ainavu arhitekte I. M. Janelis. Projekta autore pati arī būs gide ekskursijā pa parku šosestdien.
Dāvā apcerīgumu
Mežotnes muižas parks nedaudz tālāk Lielupes krastā ierīkots reizē ar pils celtniecību 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā. Tas dāvā pavisam citu noskaņu – mierīgu apcerīgumu ar bezgalīgi tāliem skatiem uz Lielupes pretējo krastu un atgādinājumu par Mežotnes seno vēsturi. 1866. gadā V. Stafenhāgens savā skatu albumā Mežotnes ainavai pievienoja šādu aprakstu: “Zaļi zaigojošā plakankalne, ko pārtrauc Lielupes rotaļīgie viļņi, nāk panorāmas veidā pret skatītāju. Ainava te noapaļojas ar asi izgrieztu mežmalu, te atkal virsroku gūst celtnes un cilvēku roku veidojumi…”
No pils kupola zāles paveras skats uz pastorālo ainavu ar lielo lauci un vareno ozolu. Pastaigu celiņš ved pa Lielupes krastu, un parka koku lapotne ik pēc soļa pašķiras, lai atklātu jaunu skatu – uz Vīna kalnu, senkapiem, Mazmežotni vai nelielu sarkanu namiņu krastā. Tālāk taka nonāk pie dīķa, blakus kuram vēl 20. gs. 90. gadu sākumā atradās viens no parka paviljoniem. Šeit koku pudurī, sākoties parka kopšanai, novietota akmens urna – kapa piemineklis A. F. Zalcmanim no izpostītajiem Mežotnes baznīcas kapiem.
Mežotnes parka atjaunošana un kopšana sākās reizē ar pils atjaunošanu 1968. – 1969. gadā, pateicoties Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijas darbinieku Vitolda Tūla, Egona Fridrihsona un citu pašaizliedzīgajam darbam. Joprojām parks gaida nemitīgas dārznieka un ainavu arhitekta rūpes, parka paviljonu atjaunošanu un pārējā muižas ansambļa rekonstrukcijas turpinājumu.
Starp mājām un ceļiem
Bez kādreizējā plašuma, iespiests starp dzīvojamām mājām un caurbraucams, Iecavas muižas parks joprojām ir iemīļota pastaigu un atpūtas vieta. Parks veidots 19. gs. 50. – 60. gados Iecavas upes senlejā līdzās pilij. No pils gan saglabājies tikai bibliotēkas korpuss, un arī parka daļa, kas piekļāvās tai, pārveidota līdz nepazīšanai – 1984. gadā šeit ierīkoti Otrajā pasaules karā kritušo padomju karavīru brāļu kapi, un blakus izvietojušās 20. gs. otrās puses sabiedriskās ēkas. Tālāk pastaigu taka ved tāpat kā senāk, tā ir patīkami ēnaina, bet bez tālajām skatu perspektīvām – uz pili, dārznieka māju, piebraucamo ceļu alejām, vārtu sargu namiņiem vai pat baznīcas torni.
1936. gadā senlejas stāvajā krastā uzstādīts tēlnieka P. Bandera veidotais piemineklis Latvijas brīvības cīņās kritušajiem, ap šo laiku uzbūvēts arī tiltiņš pāri upei pretī piemineklim.
Parka otra puse ir jaunāka un mazāka, taču ar veiksmīgi izveidotām pastaigu takām gan gar pašu upes krastu, gan nedaudz augstāk. Šī daļa gan ieguvusi tradicionālos papildinājumus – Pirmā pasaules kara vācu karavīru kapus un 20. gs. otrajā pusē sabiedriskajai dzīvei nepieciešamo brīvdabas estrādi. Te arī tiksimies svētdien, lai kopā ar Iecavas dārznieci Dainu Rudzīti dotos pastaigā.
***
Kā tiešas mijiedarbības izpausme starp civilizāciju un dabu un kā tīkama atpūtas vieta, kas piemērota pārdomām, dārzs iegūst kosmisku nozīmi kā pasaules idealizēts veidols – “paradīze”, un vienlaicīgi tas ir kultūras stila, laikmeta un bieži vien radoša mākslinieka oriģinalitātes apliecinājums. Vēsturiska dārza pamatā ir arhitektoniska augu kompozīcija, kas dzīvo, iet bojā un atjaunojas, tā atspoguļojot dabas līdzsvaru gadalaiku maiņā un dārznieka vēlēšanos ilgstoši uzturēt to nemainīgu.
(No ICOMOS Starptautiskās vēsturisko dārzu un ievērojamu vietu komitejas Florences hartas).
