Baiba Kurme – diplomēta deju kopu vadītāja – pirms pieciem gadiem pameta studijas Sociālo tehnoloģiju augstskolā un sāka strādāt Īslīces vidusskolā.
Baiba Kurme – diplomēta deju kopu vadītāja – pirms pieciem gadiem pameta studijas Sociālo tehnoloģiju augstskolā un sāka strādāt Īslīces vidusskolā.
Atrod īsto vietu
Izglītības iestādē viņa vada trīs bērnu deju kopas, Līduma kultūras nama vidējās paaudzes kopu un līnijdeju grupu. Kopš 2005. gada 1. septembra Īslīces vidusskolas 3. – 5. klašu audzēkņiem Baiba māca arī angļu valodu. Jauniete studē Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas (RPIVA) Bauskas filiāles 3. kursā, jo ir nolēmusi iegūt sākumskolas pedagoģes un papildus arī angļu valodas skolotājas specialitāti.
Tik dzirkstošus un smaidīgus cilvēkus kā Baiba nemaz tik bieži negadās satikt. Stabilitāti un harmoniju viņai sniedz darbs un rosīgā vide, kurā Baiba var īstenot savas idejas. “Tikko skolā biju degunu apsildījusi, uzreiz sapratu, ka šis darbs man ir kā radīts. Visi iepriekšējie meklējumi bija maldīgi, jo, mēģinot izvēlēties profesiju, pakļāvos abstraktiem, sabiedrībā valdošiem kritērijiem,” secina jaunā pedagoģe.
Hobijs un nauda
Pēc Bauskas 1. vidusskolas absolvēšanas 1996. gadā Baiba uzreiz nesteidzās kļūt par augstskolas studenti, bet iestājās bārmeņu kursos. Pēc gada viņa kļuva par Latvijas Kultūras koledžas studenti, iegūstot deju kopu vadītājas un kultūras darba organizatores specialitātes.
Motivācija apgūt šīs profesijas Baibai bija visai netipiska: “Es neloloju nekādas ilūzijas par zināšanu praktisku pielietošanu. Zināju, ka šīs specialitātes man būs hobijs, kas ir vajadzīgs dvēseles bagātināšanai. Abas ar draudzeni rūpīgi apsvērām nākotnes iespējamās profesijas un vienojāmies, ka mums jākļūst par juristēm, tāpēc ka varēs ļoti labi nopelnīt. Vismaz tāds priekšstats joprojām valda sabiedrībā. Mēs gribējām būt turīgas sievietes un iestājāmies Sociālo tehnoloģiju augstskolas juridiskajā nodaļā. Es atradu darbu apavu veikalā Rīgā, pēc tam – Bauskā.
Par studijām gan toreiz, gan tagad maksāju pati. Esmu iemācījusies krāt, atliekot no katras algas noteiktu summu. Uzskatu tās par īslaicīgām grūtībām, kas nākotnē tiks kompensētas ar plašākām iespējām darba izvēlē. Varbūt manas prasības ir pieticīgas, taču es nejūtos ne atstumta, ne nabadzīga, saņemot skolotājas algu. Protams, tā varētu būt augstāka, jo pedagogu intelektuālais ieguldījums un atbildība mūsu valstī nav īsti novērtēti.”
Vectēva piemērs
Kad Baibas paziņa – deju ansambļa “Jandāls” vadītāja Tamāra Lisovcova – Baibai paziņojusi par kopas vadītāja vakanto vietu Īslīces vidusskolā, studentei pat nav ienācis prātā, ka viņas dzīve krasi mainīsies. “Ziņkāres vadīta, aizbraucu uz skolu, pieteicos un tiku pieņemta darbā. Sapratu, ka šī vieta, nevis juristu birojs ir manējā un deju skolotājas profesija man sniedz patiesu gandarījumu. Vajadzēja veikt nopietnas korekcijas nākotnes plānos. Pamest augstskolu nenācās viegli, jo studijām biju veltījusi daudz enerģijas un līdzekļu. Bet es to izdarīju un tūdaļ iestājos RPIVA. Pēc pusotra gada augstskolu jau būšu absolvējusi,” teic Baiba.
Savā dzimtā viņa nav vienīgā pedagoģe. Jau kopš bērnības liela autoritāte Baibai ir vecaistēvs, kurš tikai pirms dažiem gadiem pārtrauca matemātikas un fizikas skolotāja darbu Dobeles rajona A. Brigaderes pamatskolā.
“Mana kompānija no agra rīta līdz vēlam vakaram ir bērni, kolēģi, dejotāji, studiju biedri un draugs, kurš mani saprot un atbalsta. Vai tad ir vajadzīgi vēl kādi tusiņi?” joko Baiba.
