Nespēju nomierināties un noslāpēt dusmas, kuras tirdīja mani pusi dienas.Vēlos, lai Bauskas rajona iedzīvotāji zinātu, kādi ir darba devēji. Ne visi ir tādi, bet ir.Manas meitas ir 14 un 21 gadu vecas. Viņas un vēl divas meitenes no Bauskas sarunāja nopelnīt naudu zemeņu lasīšanā. No rīta pati saimniece ar mazo autobusu aizveda meitenes uz lauka, kurš atrodas pie Lietuvas robežas.Pastrādājušas divas stundas, divas meitenes apsēdās atpūsties, jo sāka sāpēt mugura. Saimniece ieraudzīja un sāka bļaut: «Ko viņas tur sēž, lai nāk strādāt! Ja negrib strādāt, lai savāc mantas un tinas!» Bija sarunāts, ka par kilogramu ogu maksās 0,15 santīmu. Meitenes zināja – cik salasīs, tik nopelnīs.Par šādu attieksmi meitenes apvainojās un sāka kravāt mantas prombraukšanai. Pa šīm divām stundām manas meitas bija pielasījušas trīs kastītes, katrā pa pieciem kilogramiem. Ļoti grūti bija lasīt, jo ogas maziņas (iespējams, lielākās bija nolasītas pirms tam) un aizaugušas ar nezālēm. Mazākā meita man parādīja ušņu sadurtās rokas.Lai gan nopelnīts bija maz, meitenēm pat neizmaksāja to pašu, lai varētu nokļūt atpakaļ mājās. Labi, ka viena no meitenēm, noejot kādus pāris kilometrus kājām, izdomāja piezvanīt tētim, lai atbrauc pakaļ. Arī abu citu meiteņu vecāki bija sašutuši.Ne jau naudas dēļ es atļāvu meitām braukt, bet gan lai zina, ko nozīmē nopelnīt savu naudiņu, kurai ir pavisam cita vērtība nekā tai, kuru iedod vecāki.Par šo saimnieci biju dzirdējusi vairākkārt, ka bērni tiek apkrāpti – netiek samaksāta visa nopelnītā naudiņa. Nevarēju iedomāties, ka krāpšana ilgst gadiem.
