60 gadu jubileju svin Lilija Peterāne Vecumniekos.
Tikai divas dzīvesvietas bijušas Lilijas Peterānes mūžā – Ķeguma novada Birzgale un Vecumnieku novada Beibeži, kur jau nodzīvots 41 gads.
«Līdz 15 gadu vecumam dzīvoju Birzgalē, tad četrus ar pusi gadus mācījos Rīgas pedagoģijas skolā un 1974. gada 15. aprīlī pirmo reizi spēru kāju Vecumniekos,» atminas jubilāre. Lilija 17 gadus strādājusi Beibežu bērnudārzā. Pēdējos trīs, pirms bērnudārzs likvidēts, bijusi tā vadītāja.
No Beibežiem – kājām
«Kad atnāca juku laiki, tad Beibežu bērnudārzu pēc 18 gadu pastāvēšanas likvidēja. Tie bija grūti laiki. Sešus gadus strādāju veikalā par fasētāju-apkopēju. Drīz vien arī veikalā darbiniekus nevajadzēja, tad gāju strādāt pie saimniekiem. Toreiz turēju govis. No astoņiem līdz pieciem strādāju pie saimniekiem, tad nācu mājās un apkopu savas gotiņas. Citu variantu nebija, jo meita mācījās skolā – izstiepies vai saraujies, bet kaut kā tā naudiņa ir jāpelna,» stāsta jubilāre.
Reiz «sēdējusi mājās», kad saņēmusi zvanu – «gribi strādāt?». Tajā laikā bijusi beķerejas firma «Leandra». Tur bija nepieciešama pārdevēja, kas «Leandras» produkciju realizētu tirgū. Vienas dienas laikā izgājusi kases aparātu apmācības, grāmatvedības kursus un stājusies jaunajā darbā.
Sākums esot bijis smags – no Beibežiem vajadzējis tikt līdz Vecumniekiem, bet autobusi tajā laikā nav kursējuši. Tā Lilija katru rītu un vakaru gājusi no Beibežiem līdz Vecumniekiem un atpakaļ. «Reizēm gāju un «stopēju» mašīnas, cerot, ka cilvēkiem būs labs prāts. Bet šoferiem laikam labs prāts nebija, visi man brauca garām,» stāsta Lilija.
Atgriežas bērnudārzā
Deviņus mēnešus nostrādājusi par beķerejas pārdevēju, kad atkal zvanījis telefons. Viņu uzrunājusi draudzene: «Lilij, tevi grib Iecavas pansionātā par kultordzi!» Šajā amatā darba pienākumu neesot trūcis – jāorganizē pasākumi, svētki, jāspēlē kārtis un jāizklaidē pansionāta iemītnieki. Bijis jāstrādā arī brīvdienās un svētku dienās.
Pēc kāda laika atkal kāds piezvanījis ar jaunu un šoreiz pēdējo darba piedāvājumu – būt bērnudārza audzinātājai Vecumnieku bērnudārzā. Jau trīspadsmit gadu no 2002. gada 1. septembra Lilija rūpējas par mazajiem audzēkņiem un priecājas, ka atkal ir atgriezusies savā profesijā. Viņa ir ļoti apmierināta ar savu amatu, darbs sniedz patīkamus mirkļus. «No pērnā gada 13 audzēkņiem astoņi šajā 1. septembrī man atnesa ziedus. Atnāca arī meitene, kas tagad sāk mācības 12. klasē. Es neļauju sev kāpt uz galvas, tomēr kopā ar bērniem smejamies un priecājamies,» smaida jubilāre.
Sindra no «Padomju Jaunatnes»
Jaunībā Lilija bijusi ļoti aktīva – dziedājusi koros, ansambļos. Viņas spēcīgais soprāns nav palicis nepamanīts. Padevusies arī vieglatlētika – augstlēkšana, tāllēkšana, tehnikuma sacensībās pelnījusi godalgas.
Lilija ir izaudzinājusi meitu Sindru, kas dzimusi 1980. gadā. Kad gulējusi slimnīcā, daudzi draugi zvanījuši un prasījuši, vai un kas piedzimis. Māsiņas jokodamās pukojušās un smējušās, vai tad visiem tas esot jāzina. Lilijas draudzene ierosinājusi meitiņu nosaukt par Sindru. Šādu interesantu vārdu viņa pamanījusi laikrakstā «Padomju Jaunatne». Domāts – darīts. Pēc četriem mēnešiem piedzīvots pārsteigums – «īstā» Sindra no avīzes esot pārvākusies uz Beibežiem, jo sapazinusies ar vietējo puisi. Tā Vecumnieku novads ticis pie pirmajām divām Sindrām.
