Labdien, mana cienīja mā avīze «Bauskas Dzīve»! Labdien, cienījamie «Bauskas Dzīves» veidotāji un sargātāji!
Labdien, mana cienīja mā avīze “Bauskas Dzīve”! Labdien, cienījamie “Bauskas Dzīves” veidotāji un sargātāji!
Vissirsnīgākie sveicieni avīzes veidotājiem un laba vēlējumi “Bauskas Dzīvei” 60 gadu svētkos! Laikrakstam vēlu ilgu, skaistu, stabilu mūžu, tā veidotājiem – veselību, radošu veiksmi un panākumus.
“Bauskas Dzīve” ir viena no manas dzīves mīlestībām, likteņa daļiņa. 1962. gadā sāku strādāt kolhozā “Rundāle” par algu rēķinvedi. Papildus darbam mantojumā no priekšgājēja saņēmu pienākumu sniegt ziņas rajona avīzei par darbu saimniecībā. Pēc kāda laika tiku lūgta uzrakstīt par jauniešu veikumu saimniecībā. Atceros, ka rakstīju par jauno agronomi un slaucēju. Tā sākās sadarbība ar tagadējo “Bauskas Dzīvi”.
Arī pa kādam negaidī tam pārdzīvojumam un notikumam ir gadījies. Aktuālā informācija, apsveikumi kāzās un līdzjūtības bija manā ziņā. Šos tekstus domāju, meklēju dzejas rindas un vienmēr pati vedu uz redakciju. Vienā reizē kāzu apsveikuma teksts nepatika korespondentam Albertam Ločmelim. Es ļoti satraucos, bet A. Ločmelis mani apsēdināja krēslā un teica: “Sacerēsim no jauna.” Kādā citā reizē tika atteikts ievietot līdzjūtību priekšzīmīgam mehanizatoram, kurš bijis izsūtīts un kuram ārzemēs nomira tēvs. Redaktors R. Grenctāls uzaicināja mani nākt uz avīzi strādāt par lauku korespondenti. Ģimenes apstākļu dēļ nevarēju pieņemt šo vilinošo iespēju. Taču piedāvājums bija pārsteigums un novērtējums manai darbībai avīzē.
Savulaik esmu saņēmusi Gunāra Šimkevica parakstītu pateicības rakstu, ziedus un piemiņas velti par sadarbību ar avīzi. Priecīgs un pārsteiguma pilns notikums. Kādā aukstā, sarmainā ziemas rītā braucām uz Bausku, lai atvestu uz saimniecību avīzes redaktoru Jāni Vecumnieku. Taču izrādījās, ka neviens no saimniecības nebija brīdinājis J. Vecumnieku par vēlmi ar viņu tikties. Situācija bija ļoti nepatīkama. Tomēr J. Vecumnieks piekrita braukt un viņa saruna ar saimniecībā strādājošiem izvērtās dažu stundu garumā.
Kāda 1996. gada maija diena – negaidīts, mirdzošs pārsteigums. Samulsināja žurnālistes Ingas Muižnieces apciemojums, pēc tam publicētais raksts par mani “Bauskas Dzīvē”. Pēc šīs publikācijas mani sameklēja dzīves steigā pazaudēta draudzene. Jauns pārsteigums bija “Bauskas Dzīves” dāvinātais abonements 2003. gadam kā balva par piedalīšanos vēstuļu konkursā. Paldies par to “Bauskas Dzīves” galvenajai redaktorei Anitai Rozentālei.
Avīze “Bauskas Dzīve” trīs reizes nedēļā gaidīta ierodas manās mājās. Laikrakstā ir gaišas, labas, priecīgas, arī skumjas ziņas. Lasu par rajona vēsturi, stāsti par pagastu ļaudīm ir kā krāsainas mozaīkas. Aizkustinoši sirsnīgi ir šie pagastu stāsti. Paldies “Bauskas Dzīves” veidotājiem par mīļumu, sirsnību, mājīgumu, daudzveidību!
Ar “Bauskas Dzīves” svētību man laimējās iepazīties, tikties ar skaistām, dvēseliski bagātām personībām – R. Grenctālu, J. Vecumnieku, A. Ločmeli, G. Šimkevicu, R. Ādmīdiņu, M. Ozoliņu, D. Ziemeli, E. Stankēviču, A. Medni, I. Muižnieci un citiem. Atmiņā palicis E. Stankēvičas labestīgais un gaišais acu skats, M. Ozoliņas siltais smaids, A. Mednes labsirdīgums, D. Ziemeles sirsnīgums un mīļums.
Paldies avīzei “Bauskas Dzīve” par prieku, par pārsteigumiem, par iespēju sadarboties un pilnveidoties vārda lietošanas mākslā!
