Kopš 1941. gada 14. jūnija jau pagājuši 69 gadi, bet atmiņā palikuši daudzi dramatiski pārdzīvojumi.Restotie lopu vagoni, bērnu raudas un pieaugušo asaras, eļļainā prosas biezputra, nabadzīgās sādžas dzelzceļa malās. Braucām veselu mēnesi, līdz nonācām Krasnojarskas apgabala Ačinskas nometnē ar augstu dēļu sētu un nelielu nojumi. Nelaimīgo vidū arī mūsu, Ozoliņu ģimene no Cēsu apriņķa Stalbes pagasta «Ozoliņiem» – es, māsa Gaida un mamma Anna. Tēvu Jāni Rūdolfu Ozoliņu, tāpat kā visus vīriešus, no ģimenes atšķīra. Pēdējā ziņa par viņu – tēvs nošauts 1942. gada 18. augustā par kontrrevolucionāru darbību.Raža paliek nenovāktaPirmais gads izsūtījumā pagāja Biriļusos. Mātes un vecākās meitenes strādāja šūšanas cehā. Mazākie bijām rindās stāvētāji un galvenie sagādnieki. Trauku mums nebija, veikali bija tukši, bet tirgū pārdeva tikai dārgus tāšu spainīšus. Istabiņas saimniece aizlienēja katliņu.Pienāca rudens ar lietavām, sniegu un salu. Visi ciema vīri tika iesaukti armijā, pat pusaudži. Palika sievas ar bērniem un sirmgalvji. Pavasaris nāca ar plūdiem, jo Čulimas upe nespēja uzņemt kalnos kūstošā sniega ūdeņus. Vietējos tas nesatrauca, jo pie plūdiem jau bija pieraduši. Mūsu saimniece govi laikus bija aizvedusi pie paziņām. Kaimiņi gan teliņu uzstūma uz jumta.Pēc plūdiem sākās sējas un stādīšanas laiks. Saimniece iedalīja arī mums gabaliņu zemes, kur sasējām un sastādījām saknes. Bet prieki bija īsi. 1942. gada jūlija beigās mums pavēlēja pēc divām stundām ar visām mantām būt krastmalā.Uz ziemeļiemMūs pārveda uz Jeņiseiskas staciju, izmitināja pusceltās mājās, barakās bez logiem un durvīm. Mātēm lika no Jeņisejas ķeksēt baļķus ar speciāliem ķekšiem. Mēs abas ar māsu saslimām. Ar pūlēm sameklētā daktere brīnījās: «Ak Dievs, kā jūs tādā caurvējā dzīvojat?» Mums konstatēja botkinu, bet māte uz slimnīcu neļāva vest, jo kuru katru dienu mūs sūtīšot tālāk.Ar kuģi «Marija Uļjanova» sākās ceļš uz ziemeļiem. Pamazām ļaudis izsēdināja krastmalas sādžās, pienāca arī mūsu reize. Mūs izmeta uz lieliem akmeņiem, bet kuģis pazuda tumsā. Krita sniega pārslas, bija auksts. Bērni samiegojušies raudāja, mātes bija neziņā. Atklājās, ka krastā esot arī mājas. Sievietes bija sarunājušas naktsmītni pirtiņā, kur mūs sasildīja skārda krāsniņa un karsta tēja. Bijām nokļuvuši Turuhanskas rajona Gorošihas sādžā aiz Polārā loka.Divsimt gramu maizes dienāSādžā bija zivju sālītava, skola un ciema padome. Problēmas sagādāja darba atrašana. Zivju sālītavas priekšnieks bija ļoti nikns – kur lai liekot sievas ar bērniem!Aukstums pieņēmās spēkā. Arī pēdējais kuģis aizgāja. Arvien vēl dzīvojām pirtiņā. Augusta pēdējās dienās jau sniga. Mamma bija sarunājusi pieņemt mūs skolā. Tur bija septiņas klases. Mani pieņēma otrajā, māsu – 5. klasē. Izsniedza dažas grāmatas, burtnīcu nebija, rakstījām uz vecu grāmatu lapām starp rindiņām. Krievu bērni gatavoja tinti no sadedzinātas galošas, izšķīdinot pelnus ūdenī. Skolotāja rakstīšanai iedeva nolietotu spalvu. Matemātikā mums veicās labi, bet krievu rakstos un literatūrā – kā pa celmiem.Pirtiņā dūmi un aukstums kļuva neciešami. Izdevās sameklēt gultas vietu pie krieviem Petroviem. Dažus latviešus un Pievolgas vāciešus ievietoja barakā, kur arī bija ļoti auksts. Tuvojās Ziemassvētki, bija arī pirmie sala upuri. Maija Vītola no Cēsīm, ejot pēc malkas, nomaldījās, un, kamēr Maiju sameklēja, viņu atdzīvināt nebija iespējams.Dzīves apstākļi kļuva šausmino-ši – trūka miltu, un maizes normu samazināja līdz 200 gramiem dienā, kas arī bija vienīgais uzturs. Skolā gan izsniedza 50 gramu melnas maizītes un mazliet ar saharīnu saldinātu tēju. Maizīti ēdām, mērcējot sālī un piedzerot tēju. Manas klases 15 audzēkņu vidū bija viens kalmiks, Pievolgas vācieši, latvieši, somiete, evenks un krievi – vietējie «seļdjušņiki». Visi bērni labi sapratās, par vājām krievu valodas zināšanām neviens nesmējās, bads visus piespieda citam citu cienīt. Krievu bērni mūs nereti uzcienāja ar sauju ciedru riekstu, dažreiz – ar kaltētām zivtiņām.Grieķi nosalaVairākas sievietes norīkoja uz blakus sādžām pēc miltiem. Lielā salā un putenī kilometriem tālu maisi bija jāvelk ar ragaviņām. Badā un salā, nepiemērotā apģērbā sievietes nespēja pavilkt miltu maisus. Kāda drosmīga sieviete vārdā Rollova, riskēdama ar brīvību, no savām ragaviņām nosvieda miltu maisu un uz tām uzlika bezspēkā novārgušu sievieti. Viņu izglābt tomēr neizdevās. Bāreņos palika sešus un septiņus gadus veci zēni. Ejot uz skolu, redzēju uz ragaviņām atvilkto sievieti. Viņas dēlēns sauca, lai mamma ceļas augšā, nesaprazdams, ka mamma ir nosalusi.Nosalušo cilvēku līķus ziemeļu sasalumā nevarēja aprakt, tos nolika kapsētā, lai mirstīgās atliekas zemei atdotu pavasarī. Kamēr bijām Gorošihas sādžā, nosala astoņi latvieši, daudz vairāk vāciešu un kalmiku, grieķi nosala pilnīgi visi… Zivju apstrādes ceha direktoru ielika cietumā par nelikumīgu darbību, kuras dēļ daudzi cilvēki aizgāja bojā.Mamma rakstīja uz Turuhanskas rajona centru, lai mums atļauj braukt prom no sādžas un strādāt šūšanas ateljē «Krasnij turuhaņec». Izsaukumu saņēmām 1943. gada rudenī, un Turuhanskā nodzīvojām līdz kara beigām.
