Trīs pagastu – Stelpes, Rundāles un Viesturu – politiski represētie 24. martā bija aicināti vienkopus.
Trīs pagastu – Stelpes, Rundāles un Viesturu – politiski represētie 24. martā bija aicināti vienkopus.
Bērsteles kultūras namā viņiem bija klāti mielasta galdi, sagatavota koncertprogramma. Savus iestudējumus rādīja Viesturu pagasta aktieru kopa, dziedāja un dejoja Bērsteles pamatskolas un bērnudārza audzēkņi.
Pirms uzstāšanās “Bauskas Dzīve” aprunājās ar skolas bērniem. “Mans vectēvs Romāns bija izsūtīts. Viņam Sibīrijā vajadzēja dzīvot būdā, un tas bija šausmīgi,” stāsta 3. klases audzēknis Romāns Žukovskis. Arī viņa klases biedre Agita Girupniece zina stāstīt par savu vectēvu Juri Girupnieku. “Vectēvs bija Sibīrijā. Viņiem tur nebija, ko ēst. Lai dabūtu maizīti, viņi pārdeva savas drēbes,” vectēva stāstīto atceras meitene.
Viesturu pagasta kultūras darba organizatore Svetlana Poča teic, ka jau trešo gadu martā vienkopus aicina triju pagastu politiski represētos. Šoreiz sarīkojums notika Bērstelē. Trijos pagastos ir ap 30 bijušo izsūtīto, uz atceres pasākumu 24. martā Bērstelē bija ieradušies nedaudz vairāk par pusi.
Atklājot svinīgo pasākumu, skolotāja Gunta Šurna stāstīja par priecīgo pavasara atmodu un drausmo genocīdu, kas savulaik bija vērsts pret latviešiem. Šo divu pretmetu līdzāsnostatījums seno dienu notikumus vērsa jo traģiskus.
“Man vēl tagad sāp sirds par 16 Sibīrijas verdzībā aizvadītiem gadiem,” stāsta 93 gadus vecais Jēkabs Graudiņš. “Tas, kā cilvēki spēja izdzīvot septiņus gadus ieslodzīto nometnēs Vjatlagā – badā un aukstumā –, būtu labs pētījums mūsdienu mediķiem. Pēc Vjatlaga trīs gadus strādāju šahtās Karagandā, un tad mani palaida “brīvībā”, pasludinot mūža izsūtījumu un ļaujot dzīvot Novosibirskā. Kad 1956. gadā paziņoja, ka drīkstu braukt uz Latviju, biju tik truls un nodzīts, ka nebija spēka nedz priecāties, nedz bēdāties,” atceras J. Graudiņš. Taču sirmais vīrs nesūdzas par grūtībām. “Es negribu neko sliktu teikt par valdību, jo pārāk mīlu savu valsti,” saka sirmgalvis.
