Gailīšu pagasta Muižzemnieku mājas pagalmā uzturēties ir bezgala interesanti. Te ir, ko skatīt jebkuram interesentam, jo sēta pilna ar dažādām lietām.
Gailīšu pagasta Muižzemnieku mājas pagalmā uzturēties ir bezgala interesanti. Te ir, ko skatīt jebkuram interesentam, jo sēta pilna ar dažādām lietām.
Saimniece Aina Kreitenberga stāsta, ka viss lērums esot vīra Māra vākums. Pareizāk sakot, senos un neparastos priekšmetus Māris ne tikai pats uzmeklē vecās mājās, pastaigās gar jūru, bet tos viņam atgādā arī draugi, paziņas. Ir pat tāds kā nerakstīts nosacījums –, braucot uz “Muižzemniekiem” ciemos pie Māra, nav jāved kāda īpaši veikalā pirkta dāvana, pietiek ar vecu lietu.
Stāsts nav galvenais
“Bauskas Dzīvei” Māris atzīst, ka lietu klāsts ir ļoti bagātīgs, stāstu par katras izcelsmi vai iegūšanu nemaz nevar tik viegli atcerēties. Un tas jau arī nav galvenais. Nereti kāds priekšmets tiek atdāvināts draugiem, citiem senlietu kolekcionāriem. “Lietas turpina dzīvot savu dzīvi. Es tās tikai uz laiku pieturu pie sevis. Man to visu nevajag praktiskai lietošanai. Kad laiks pienācis, tās aizceļo tālāk, citas, protams, salūst un izbeidzas,” skaidro kolekcionārs.
Vecu laiku priekšmetus Māris uzlasa galvenokārt tāpēc, ka viņu sajūsmina senu lietu dizains un vienkāršība izpildījumā. Līdzās koka, metāla darinājumiem pagalmā atrodami arī dabas veidojumi. Lielākoties tie uzieti ikgadējās pastaigās gar jūras malu. Vējš, viļņi un smiltis lietas nogludinājuši, to formas pārvēršot gludās, pat elegantās līnijās.
Taču “Muižzemniekos” atrodami arī neparasti mūsu nesenās vēstures liecinieki. Meita Inga kādas Rīgas mākslas skolas bēniņos no laukā mešanas paglābusi divus lielformāta iepriekšējo gadsimtu ideologu – Marksa un Ļeņina – portretus. Dārza lapenē nu tie raduši vietu līdzās citiem padomju gadu atribūtiem. Māris uzsver, ka viņu nemulsina šo priekšmetu ideoloģiskais uzslānījums. Vispirms viņš tajos saskata neparastus vēstures lieciniekus. “Es to dārziņos izmesto Bauskas Ļeņina pieminekli arī labprāt te atvāktu. Bet nevaru to izdarīt, jo milzu akmens bluķim nav saimnieka. Būtu viņu vismaz novietojuši kādā piemērotākā vietā, piemēram, upes krastā. Lai sēd vīrs un makšķerē. Ekskursanti brauktu, pasmaidītu, fotografētos, visiem būtu interesanti,” ideju piedāvā seno lietu vācējs.
Vēl Māris piebilst, ka viņu interesē ne tikai sveši un saimnieku aizmirsti vai nevajadzīgi priekšmeti. Viņš apzinājis savas dzimtas relikvijas. Tās gan tiekot īpaši glabātas.
Enerģijas nenomāc
Nereti dzirdēts, ka lietu un priekšmetu pārpilnība telpā rada diskomfortu pašam saimniekam. Katrs priekšmets tomēr ir ar gadu gaitā uzkrātu starojumu – ar bijušā īpašnieka pieskārienu, domu enerģiju. Māris atzīst, ka viņu tas netraucējot. “Ja pašam savas enerģijas nav, tad tev jebkurš kāps uz galvas,” Māris teic, tādējādi apliecinādams, ka viņam piemīt gan izdoma un atraktivitāte, gan uzņēmība un prasme sadzīvot ar apkārt esošo.
Tomēr vecas lietas mājā viņš nenes, tur tās visas nemaz nevarētu izvietot. Tāpēc “Muižzemnieku” pagalms ir sava veida izstāžu zāle zem klajas debess. Ja ne īsti izstāžu zāle, tad neparastu un interesantu lietu savāktuve gan.
