Kad izklīst rīta migla, pagaist arī sirreālā ainavas izjūta. Atkal redzamas kaimiņu mājas, saulīte kāpj arvien augstāk, un spēcīgākas kļūst vēja brāzmas, izdzenādamas pagalmā sabirušās lapas un sagriezdamas tās virpulī, ko te dēvē par siena velnu.
Kad izklīst rīta migla, pagaist arī sirreālā ainavas izjūta. Atkal redzamas kaimiņu mājas, saulīte kāpj arvien augstāk, un spēcīgākas kļūst vēja brāzmas, izdzenādamas pagalmā sabirušās lapas un sagriezdamas tās virpulī, ko te dēvē par siena velnu. Es pa logu vēroju kādu vīru, kas nāk pa izmirkušo mājas ceļu. Naktī lija. Nācējs ir Žanis. Viņš prasīs vienu latu, viņš vienmēr prasa vienu latu, lai “uzpravītos”, un tādās reizēs viņam trīc labā roka, bet ausī viņš nēsā zelta riņķīti, tas aizsargājot pret lāstiem un citām burvestībām.
Žanis ir “sēdējis”, es tikai nezinu, par ko. Stāstīja, ka cietumā dzīvošana kļūstot arvien labāka, varot skatīties televizoru, pusdienās dodot trīs ēdienus – tas panākts, kad iestājāmies Eiropā. Kuram ir liela nauda, tas iemaksā priekšniecībai un īrē atsevišķu istabiņu.
Nesen notiesāja sociāldemokrātu O. Grīgu, piespriežot nosacītu sodu par neatļautu ieroču glabāšanu. Esot izņemtas triecienšautenes, ložmetēji, “šmeiseri”, kaulu zāģi, “bazuki”, “tomahauki” un 2000 kaujas patronu. Notiesātais vainu neatzina, bet sacīja, ka tas toreiz bija domāts stratēģiski nozīmīga objekta, proti, Lielupes kreisā krasta Kalnciema tilta gala pozīcijas, aizsardzībai pret Baltijas kara apgabalā dislocētās krievu armijas tanku grupējumu. Aplama esot doma, ka viņš devis kukuli ceļu policijas priekšniekam, bet tikai viņu pārbaudījis ar tā saucamā “mantkārības” testa palīdzību. Ņems vai neņems? Neņēma. Tātad atbilst uzticēto uzdevumu pildīšanai.
Secinājums. Jārosina, lai O. Grīgam piešķir augstas raudzes Trīszvaigžņu ordeni ar lentēm, pie personīgā ieroča iegravējot famīliju un “Viens likums – viena taisnība visiem”.
Vasaras nogalē braucām pa Sēliju. Latvija ir skaista. Ērberģe, Nereta, Aknīste, turpat arī Jaunsudrabiņa mājas un Gārsenes muiža. Ejot pa dabas taku, pie kāda tiltiņa margām rakstīts: “Remontēsim! Šlesers”. Vai tiešām Saeimas deputāts, tagad jau satiksmes ministrs, te gājis, dziļās domās gremdēdamies par tautas nākotni, bet varbūt, ka tas ir vietējo ļaužu smaids?
Atceros kādu kara laika stāstiņu. Fronte virzās uz priekšu, bet aiz tās sapieru vienība. Cilvēki, kas atgriežas savās mājās, pateicībā izlasa lakonisko, ar ķīmisko zīmuli rakstīto: “Mīnu nav. Sidorovs”, un tā līdz Berlīnei. Taču šiem rakstiem ir ļoti būtiska atšķirība. Sidorovs jau darbu paveicis, bet ministrs to tikai sola.
Tūlīt pēc vēlēšanām, kad kafija vēl nebija atdzisusi, valdība jau radināja tautu pie lielākiem izdevumiem. Rīgā nevarēšot vairs tik lēti vizināties, arī gāzi un elektrību, ūdeni un siltumu regulēšot uz daudz augstākām likmēm. Savukārt Preiļos cilvēki indējas ar nezināmas izcelsmes alkoholu.
Agrāk par tādām kļūdām, kas beidzās traģiski, atbildīgais ministrs atkāpās no amata, bet tagad valdība tā paklusām, slepus izmaksāja sev prēmijas. Valdis Artavs raksta: “Raudāja māte, raudāja meita, raudāja sivēns aizgaldā.”
Ar cieņu – HARIJS Rundālē
