Viesojoties tuvās un tālās zemēs, parasti lūkojam, kas mums kopīgs vai atšķirīgs, kas neparasts.
Viesojoties tuvās un tālās zemēs, parasti lūkojam, kas mums kopīgs vai atšķirīgs, kas neparasts. Jūnija sākumā uzturoties Polijā, kad valstī notika referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā, uzmanību saistīja arī šīs zemes kultūras un vēsturiskās vērtības.
Pārsteidzoša bija tikšanās Latvijas vēstniecībā Varšavā. Vēstniecības darbinieki centās, lai dzimtenes žurnālistu grupa gūtu daudzpusīgu informāciju ne tikai par aktuālo politisko situāciju. Manu uzmanību saistīja fakts, ka Varšavas teātrī «BAJ» ir iestudēta novadnieka dzejnieka Viļa Plūdoņa «Zaķīšu pirtiņa».
Neparasts uzvedums
Vēstniecībā bija ieradies leļļu teātra direktors Kržištofs Niesiolovskis. Ne tikai es, arī citi kolēģi, kurus interesēja Latvijas un Polijas kultūras saikne, ieklausījās viņa stāstījumā par divu valstu leļļu teātru sadarbību. Ilggadējais šī mākslas virziena cienītājs atzinās, ka teātris ir viņa mīlestība mūža garumā. Tā sākusies jau tolaik, kad Niesiolovsku ģimene dzīvojusi Lietuvā. Baltijas valstu kultūras vilinājums un sapratne allaž atgādina par sevi, un «BAJ» direktors izvēlas repertuāram ko interesantu no kaimiņu zemēm.
Baltijas jūras valstu leļļu teātru festivālā, kas 2001. gadā notika Polijas pilsētā Slupskā, «Zaķīšu pirtiņas» iestudējums īpaši saistīja poļu kolēģu uzmanību. «BAJ» teātra vadība aicināja Rīgas Leļļu teātra režisori Viju Blūzmu iestudēt Viļa Plūdoņa dzejas uzvedumu Varšavā. «Bauskas Dzīvei» režisore stāstīja: «Šis darbs bija ļoti interesants. Polijas kolēģi lieliski saprata un uztvēra izrādes visus komponentus – tekstu, mūziku un scenogrāfiju. Plūdoņa brīnišķās dzejas pārnesums poļu valodā nebija viegls un labi izdevās otrajā variantā.» K. Niesiolovskis sacīja, ka «Zaķīšu pirtiņa» ir labi apmeklēta izrāde un bērnus neatstāj vienaldzīgus.
V. Blūzma teica: «Plūdons ir mans iemīļots autors, viņa dzejas tēlus pieņem dažādu tautību skatītāji. Leļļu teātrī esmu iestudējusi arī «Eža kažociņu».»
Popularizē kultūras vērtības
Varšavā, apmeklējot Latvijas Kultūras un informācijas centru, pamanīju fotogrāfiju, kurā redzama baušķeniece Renāte Čaupale. Sarunā ar centra vadītāju Romualdu Bikovski uzzināju par interesantu izstādi. Polijas galvaspilsētā pērn bija eksponēta Latvijā dzīvojošu 16 mākslinieku, poļu un viņu pēcteču, gleznu kolekcija. Tajā bija arī baušķenieces Jadvigas Šlosbergas fotogrāfijas. Renāte Čaupale apzināja māksliniekus un aicināja sagatavot ekspozīciju. Viņa «Bauskas Dzīvei» sacīja, ka šī izstāde vispirms bija apskatāma Melngalvju namā Rīgā. Vienlaikus varēja iepazīt ekspozīcijas otru daļu «Kopīgais un atšķirīgais poļu un latviešu lietišķajā mākslā». Poļu tautas tērpi, kas darināti arī šepat Latvijā, atklāja nacionālās kultūras iezīmes.
Renāte Čaupale ir dzimusi Rīgā poļu un latviešu ģimenē, labi runā poļu valodā un to iemācījusi saviem bērniem. Čaupalu ģimene regulāri iesaistās Latvijas Poļu savienības aktivitātēs. Renāte ir savienības izstāžu kuratore, un viņai izdevies īstenot vēl kādu projektu.
Šogad sadarbībā ar Viļanovas Plakātu muzeju, kas atrodas Varšavā un ir pasaulē pirmā šāda veida mākslas krātuve, izveidota Latvijas un Polijas mākslinieku kopīga izstāde «Plakāts. Varšava – Rīga – 2003». R. Čaupale daudz strādājusi, lai taptu interesants buklets, kas sniedz ieskatu divu valstu plakāta mākslā. Izstāde bija iekārtota Latvijas Mākslas akadēmijā.
Sava iela un skvērs
Dažādas var būt valstu saites. Polijas galvaspilsētā Varšavā zinātāji atradīs Latvijas ielu un Rīgas skvēru. Mūsu valsts vārds dots nelielai ieliņai, kas atrodas savrupmāju rajonā Vislas labajā krastā.
Ne vienmēr novērtējam faktu, ka Varšava ir Eiropas lielpilsēta, kurā nav tik vienkārši būt ievērotam. Tādēļ Latvijas vēstniecības un Latvijas Kultūras un informācijas centra darbinieki lepojas, ka Polijas galvaspilsētā pērn saistībā ar Rīgas lielo jubileju, 800 gadu svinībām, atklāts skvērs, kuram dots mūsu galvaspilsētas vārds. Tas atrodas vairāku autoceļu viadukta tuvumā, līdzās Polijā populārā ģenerāļa Zigmunta Berlinga tiltam Vislas kreisajā krastā. Īpaša plāksne norāda, ka pagaidām vēl pieticīgi iekārtotais zaļais laukums ir Rīgas skvērs. Taču tas simbolizē Latvijas galvaspilsētas un Varšavas sākto sadarbību.
Velorikšas ripo augu dienu
Tūrisma maršrutos retumis iekļauj Polijas otru lielāko pilsētu Lodzu, kuras vēsture ir īpatnēja. Pilsēta izauga ļoti strauji un savulaik kļuva par lielu tekstilrūpniecības centru. Attīstoties ražošanai, veidojās arī pilsētvide ar tai raksturīgu greznu arhitektūru, ko varēja finansēt turīgie rūpnieki. Īpaši labi tā atklājas Pjotrkovska ielā. Piecu kilometru garumā pa to pārvietojas tikai gājēji un, droši vien izklausīsies dīvaini, – arī velorikšas. Šķiet, neatradīsies daudz Eiropas pilsētu, kur vēl izmanto šādu pārvietošanās līdzekli. Rikšu vadītājiem darāmā pietiek augu dienu.
Mūsu žurnālistu grupai saziņā ar Latvijas konsulātu Lodzā bija organizēta oficiāla pieņemšana pilsētas pašvaldībā. Tās prezidents Irži Kropovnickis sniedza īsu ieskata lielpilsētas tagadnē un pagātnē. Pēc šīs tikšanās Latvijas delegācijai bija sagādāts pārsteigums – visus aicināja sēsties velorikšās un vizināties pa Lodzas skaistāko ielu. Sapratu – šeit lepojas ar īpašo un savdabīgo.
Bruģakmeņi ar vārdiem
Lodzas prezidents stāstīja par vēl kādu savai pilsētai raksturīgu iezīmi. Katrs iedzīvotājs var pieteikt īpašu bruģa akmeni, kurā iekalts viņa vārds. No tūkstošiem šādu bruģakmeņu ir veidota pilsētas gājēju ielas viena josla. Līdz šim nevienā citā Eiropas pilsētā nebija gadījies redzēt ko tamlīdzīgu. J. Kropovnickis sacīja, ka maksa par šādu bruģakmeni ir neliela. (Latvijas naudā rēķinot, aptuveni pieci lati.) Plašajā aprakstīto bruģakmeņu klājienā atrodams arī mēra vārds un uzvārds, taču viņa sieva neesot vēlējusies šādu piemiņas zīmi.
Ilgus gadus Lodza bija Polijas kinematogrāfijas centrs. Tur strādāja kinostudijas, kurās uzņemtas mākslas un multiplikācijas filmas, skaņu ierakstu studijas, arī filmu kopiju ražotne. Pārmaiņu laikā kinoindustrijas apmēri ir sašaurinājušies. Taču Lodzas Augstāko teātra un kino skolu pasaulē joprojām labi pazīst. Tās absolventi ir izcilie poļu kinomeistari Romāns Poļanskis un Andžejs Vajda.
Pilsētas gājēju ielas sākumā aplūkojams īpatnējs sienas gleznojums, kurā var atpazīt mākslas pasaulē labi zināmas personības.
