Vecākās paaudzes baušķenieki vēl atceras, ka pilsētas pievārtē ilgus gadus darbojās cukurbiešu pieņemšanas punkts.
Vecākās paaudzes baušķenieki vēl atceras, ka pilsētas pievārtē ilgus gadus darbojās cukurbiešu pieņemšanas punkts.
Tagad, iebraucot Bauskā no Elejas puses, maz kas atgādina par kādreiz šajā jomā aktīvu vidi. Kopš 80. gadu beigām punkta darbs pārtraukts.
Blāķiem pārsedz niedru paklājus
Jelgavas cukurfabrikas bijušais agronoms rundālietis Aivars Kamols uzņēmumā ir nostrādājis 39 gadus. Viņš stāsta: “Pieredzētas tādas pārvērtības, ka jaunajiem droši vien grūti visam noticēt. Bija laiks, kad cukurbiešu audzētāji ar rokām saknes krāva šaursliežu dzelzceļa vagonos. Iekraušanas vietas bija vairākas – stacijās Bauskā, Mežotnē, Bērstelē, Sesavā. Kravas aizveda līdz Elejai, tur bietes pārkrāva lielākos vagonos, lai nogādātu uz Jelgavu. Tas bija ļoti smags darbs.”
A. Kamols atgādina, ka Bauskas punktā pēc Otrā pasaules kara ilgus gadus strādājis pārzinis Sergejs Zēbolds. “Vēl šodien atceros viņa ārkārtīgo precizitāti. Satiekoties sapulcēs, mēdzām aprunāties. Viņam bija apbrīnojams godaprāts, kolēģis izteicās, ka viss jāizdara kārtīgi, citādi sirdsapziņa mocīs. Sākotnēji Bauskas punkts bija Jelgavas, vēlāk – Jēkabpils cukurfabrikas pārziņā.”
Tagad zemniekiem pašiem jāprot glabāt cukurbietes līdz pat decembra beigām. Kopsaimniecību laikā tās atveda uz punktu, un šeit vajadzēja nodrošināt, lai tās nebojātos un nesasaltu. A. Kamols atceras, ka blāķi kādreiz pārklāti ar īpašiem niedru pinumiem. Ziemās, kad ezeri aizsaluši, segmateriālu sagādāja, pēc tam, izmantojot īpašus sietus, pina pārklājus. Tos glabāja līdz jaunajai sezonai, žāvēja, laboja un izmantoja atkal.
Pārēdas saldumu
S. Zēbolda atraitne Elza atceras, cik garas stundas sezonas laikā vīrs mēdzis strādāt. Darbdiena sākusies agrā rītā un beigusies vēlu naktī. Ģimenei punkta apkārtnē bijis dārzs, šeit turēti lopi. Tā ilgus gadus dzīves ritums vairāk centrējies ārpus pilsētas, nevis Bauskā.
Arī Zēboldu ģimenes bērniem tēta darba vietā pagājušas daudzas stundas, īpaši vasaras brīvdienās, bilst meita Ingrīda Grundšteine. Viņa atceras, kā kopā ar brāli Silvestru un māsu Inesi kāpelējuši pa blāķiem, skatījušies, kādu temperatūru rāda termometri. Bijis jāuzmana, lai bietes nesakarstu. Ziemas mēnešos blāķi bijuši labi slīdkalniņi. Savukārt vasarā cukurbiešu glabāšanas vietās darbs arī turpinājies. No akmeņiem veidotajā pamatā nedrīkstēja ielaist nezāles, ko vajadzējis rūpīgi izravēt.
Ingrīda šķelmīgi stāsta, kā paklusām mielojusies ar cukuru. Tas bijis sabērts lielā spilvendrānā un noglabāts skapī. Meitene pamanījusies pat līdz puskilogramam salduma vienā dienā notiesāt. Reiz gadījies, ka cukurs bijis pievilcies ar kādu smaržu. “Man tā nošķebināja dūšu… Kopš tā laika atturos no cukura,” teic Ingrīda.
Bauskas cukurbiešu punkts no fabrikas saņēma cukuru, ko par pašizmaksas cenu tirgoja kaplētājiem un citām ar audzēšanu saistītām personām, vēstīja A. Kamols. Normas noteica saskaņā ar piegādāto sakņu daudzumu. Kolhozniekiem normatīvs bija lielāks nekā sovhozos strādājošiem. Pašizmaksas cena esot bijusi 37 kapeikas, bet veikalos cukurs maksājis aptuveni 70 kapeiku.
