Dailes teātrī kopš 17. marta var sekot līdzi kriminālā intrigā savērptiem notikumiem.
Dailes teātrī kopš 17. marta var sekot līdzi kriminālā intrigā savērptiem notikumiem.
Režisors Felikss Deičs iestudējis angļu rakstnieka Džona Bointona Prīstlija lugu “Viesnīcas noslēpums”. Tā sarakstīta 1937. gadā un ir viena no biežāk spēlētām autora lugām Eiropā.
Intriga jāgaida
Teātri detektīvus iestudē reti, jo nepieciešams patiesi augstvērtīgs aktieru sniegums, lai publika nāktu skatīties tieši to. Detektīvā primārais ir stāstījums, kurā nereti trūkst psiholoģiskas scēnas, kaislību. Tā arī “Viesnīcas noslēpumā” pirmajā cēlienā aktieri izklāsta notikušo, raksturo darbības vidi. Diemžēl publikai tas tiek pasniegts diezgan vienmuļi. Turklāt personu vārdi, to attiecības ir izklāstītas tik sarežģīti, ka viss pirmais cēliens aizrit, cenšoties saprast, kāds kurai mis un kuram misteram ir vārds un kādu pienākumu viņi šajā viesnīcā pilda.
Nedaudz spraigāk darbība rit otrajā cēlienā. No pilnīgi slēgtas telpas pazudusi kāda viešņa, tiek sākta izmisīga tās meklēšana. Viesnīca atrodas kalnos, ārā milzīgs sniegputenis. Neviens nevar ne aizbraukt, ne ierasties. Ja patiesi ir notikusi mistiska slepkavība, tad vainīgā persona joprojām atrodas viesnīcā. Aizdomas krīt uz jebkuru.
Pārspīlējumi
Ja lugu lasītu kā romānu, tas noteikti būtu ļoti saistoši. Arī iestudējumam, ja to veidotu citādāk, uzsvaru liekot uz stāstījumu, nevis aktieru eksaltēto tēlojumu, skatītāji sekotu ar daudz lielāku interesi. Publika, smadzenes mežģīdama, varētu skaitļot, kurš ir īstais vainīgais un kas vispār viesnīcā noticis.
Tomēr režisors izrādi veidojis kā detektīvkomēdiju, komismu pasniegdams ar apzināti pārspīlētām aktieru kustībām, it kā smieklīgām replikām. Taču, jo komiskāk aktieri darbojas pa skatuvi, jo drūmāka, klusējošāka un neko nesaprotošāka kļūst publika.
Dažādi aktieri
Jābūt ļoti izšķērdīgam ar naudu un laiku, lai divarpus stundas veltītu izrādei. Ja tomēr teātrī ir nokļūts, izrādē var atrast arī ko baudāmu. Tie ir Ievas Kundziņas kostīmi. Īpaši apjūsmojams ir Ivara Auziņa elegantais mētelis, arī Katrīnes Pasternakas tērps. Savam tēlam atbilstošu raksturu izdevies rast Jurim Kalniņam. Patiesi apbrīnojama ir Marīnas Janaus parūka – izcils friziermākslas paraugs. Tēlojuma patiesuma augstu pakāpi izdodas sasniegt Artim Robežniekam. Viņa vēstītajam ir iespējams noticēt. Līdz šim visumā labās lomās Dailē nācies skatīt Juri Strengu. Šoreiz noticis kaut kas pilnīgi pretējs. Kad detektīvs Krauters (J. Strenga) ver muti vaļā vai sāk žestikulēt, skraidīt un gorīties, automātiski acis veras ciet. Kaut ko tādu skatīt un klausīties nav iespējams.
Diemžēl neko oriģinālu nepiedāvā arī scenogrāfs Ivars Noviks un skaņu operators Jurģis Brodelis. Taču uz izrādi nav jābaidās braukt, atceļā būs, ko parunāt. Daži spilgti aktieru tēlojumi, režisoriskās neveiksmes – pietiekams temats sarunai.
