Neatceros, ko iemācījos agrāk – staigāt vai turēt rokās makšķerkātu. Bet savu copmaņa dienasgrāmatu rakstu jau no 80. gadu vidus, kad par zvejošanu sāku interesēties visnotaļ intensīvi.
Neatceros, ko iemācījos agrāk – staigāt vai turēt rokās makšķerkātu. Bet savu copmaņa dienasgrāmatu rakstu jau no 80. gadu vidus, kad par zvejošanu sāku interesēties visnotaļ intensīvi.
Pārlapojot savas piezīmes un pārcilājot atmiņās izbraucienus pie Latvijas ūdenskrātuvēm, esmu ticies ar dažādiem cilvēkiem un arī zvēriem. Šie ir tikai daži notikumi, kas iespiedušies atmiņā.
Parāds joprojām neatdots
80. gadu vidū kopā ar tēvu makšķerējām Babītes ezera kanālā. Diena bija apmākusies, taču par lomu žēloties nevarēja. Pie kanāla piebrauc melna volga. Divi vīri, skaļi sarunādamies, nāk klāt un jautā, kas ir ieņēmis viņu vietu. Redzēdami, ka es pat nedomāju pamest savas pozīcijas, viņi izritina makšķeres dažus desmitus metru tālāk, samet iebarojamo ēsmu un, pieminējuši kaut kādu māti, atminas, ka aizmirsuši mājās tārpu trauciņu.
Jaunākais slāj uz autiņu pēc lāpstas, bet vecākais pienāk pie manis un lūdz, lai aizlienējot dažas slieciņas. «Lūdzu!» lepni piedāvāju sliekas no savas Indijas kafijas bundžiņas. «Atnāks Juris, parādu atdosim ar uzviju,» vēlīgi nosmaida svešais. Pēc pusstundas vīri satin makšķeres un aizbrauc.
Viņus vairāk neesmu sastapis, un parāds joprojām nav atdots. Tagad laikam man kaut kur pieder vesela slieku plantācija, jo tās vairojas un makšķerniekam lieti noder.
Mašīna jāstumj mājās
Arī mans tēvs bija un ir kaislīgs makšķernieks. Reiz sarunājām, ka viņš agrāk atnāks no darba, sagatavos mašīnu, lai, tikko kā es no skolas mājās, uzreiz laistu uz Varkaļu kanālu. Tur asari esot sevišķi aktīvi. Braukt gribas, atlikt iecerēto nedrīkst, bet zapiņam akumulators galīgi nosēdies. Pie mājas iestumjamies un uz priekšu – asari gaida.
Loms nav tik spīdošs, lai lielītos. Pēc copes esmu nostūmies stīvs, bet mašīna negrib pielekt. Beigās nolemjam uzstumt zapiņu attālajā kalniņā un mēģināt no turienes laisties lejā. Pēc otrās vizināšanās no kalna mīļais autiņš ieklepojas un pielec. Fū, jau nakts melnumā atgriežamies mājās.
Laikam jau ar zapiņu bija visinteresantākie piedzīvojumi. Ar visu ģimeni kādā rudens dienā dodamies izbraukumā. Es un tēvs – copēt, mamma un māsa – sēnes lasīt. Nolēmām braukt uz Misu un pameklēt jaunas, labākas vietas. Zivis todien vispār neredzējām, bet mežā iestrēgām lielā peļķē, no kurienes mūsu mīļo mašīnīti izvilka kāds vietējais traktorists. Mājās atgriezāmies naktī.
Briedis aiz muguras
Abavas krastā dzīvoja mūsu radi. Pie viņiem ciemojoties, mani vienmēr varēja meklēt Abavas krastos. Loms bija labs – gan līdakas un asari, gan brekši, ālanti un vimbas. Šajā upē vēl 90. gadu sākumā tiku pie visām iespējamām Latvijas saldūdens zivīm.
Kādu rītu mājās padzēru kafiju, un prom uz upi. Kāds vietējais vīrs arī nākšot, bet es lai tikai skrienot lejā, viņš būšot pēc kāda laiciņa. Tikko esmu pie upes, iemetu ēsmu, sagatavoju makšķeres, tā kāds aiz muguras smagi elpo. Domāju, vecītim gan ātrums, teica, ka būšot pēc laiciņa, bet viņš jau lejā. Gribēju sākt sarunu, pagriezos un ieraudzīju lielu, ragainu staltbriedi, kas skatījās uz mani un šņāca. Šī tikšanās nebija nekāda patīkamā. Viņa skatiens bija visai nikns, bet es – nobijies ne pa jokam. Ja nu viņš domā, ka mani nodomi ir ļauni un uzbrūk?
Tā mēs viens uz otru skatījāmies minūtes divas, tad briedis pagriezās un cēlā solī aizsteidzās prom. Kādu brīdi es vēl sēdēju uz sava saliekamā beņķīša gluži vai mēms. Vietējais večuks pat nobrīnījās, ka es esmu galīgi nerunīgs un kluss, kas nemaz neizskatoties pēc manis. Pastāstīju par tikšanos. Viņš teica – pareizi darīju, ka sēdēju nekustīgs. Ja būtu centies bēgt vai meklēt koku, tad nezin kā mūsu tikšanās būtu beigusies.
