Labradoru šķirnes kuce Dalī jau otro gadu dzīvo Bauskas rajona Veterinārajā pārvaldē. Uz šejieni viņu nogādāja Bauskas muitas darbinieki ar lūgumu iemidzināt.
Labradoru šķirnes kuce Dalī jau otro gadu dzīvo Bauskas rajona Veterinārajā pārvaldē. Uz šejieni viņu nogādāja Bauskas muitas darbinieki ar lūgumu iemidzināt. Dalī bija smagi slima. Ārsti «nāves spriedumu» neizpildīja, bet sāka suni ārstēt.
«Bauskas Dzīve» satikās ar notikumā iesaistīto iestāžu vadītājiem – Valsts ieņēmumu dienesta Bauskas rajona nodaļas direktora vietas izpildītāju Pēteri Sējānu (suns atradās nodaļas bilancē) un rajona Veterinārās pārvaldes priekšnieku Jāni Biti.
Atzīst par dienestam nederīgu
Pēteris Sējāns stāstu par Dalī bija dzirdējis, bet sīkāku informāciju nevarēja sniegt. Direktora vietas izpildītājs tolaik Bauskā nestrādāja. Piedalīties sarunā tika uzaicināta darbiniece. Viņa paskaidroja: «Rīgas muita rajonu lielākajām muitām centralizēti piedāvāja dienesta suņus, lai viņus izmantotu narkotiku meklēšanai uz robežas. Suņus obligāti vajadzēja ņemt. Mūsu iestādē nav neviena kinologa, tādēļ bija neiespējami noteikt, vai Dalī ir slima. Manuprāt, suns nebi- ja īsti vesels. Kādu laiku tas te nomocījās ar ausu kaiti. Vajadzēja ārstu palīdzību. Mums ir veterināra izsniegta izziņa ar diagnozi un atzinumu, ka suns dienestam nav derīgs. Līdz ar to Dalī tika «norakstīta». Dienesta suņiem pienākas «darba alga». Kucītes uzturēšanai ik mēnesi varēja tērēt Ls 25. Ārstēšanas izdevumi šo summu ievērojami pārsniedza. Slimības gaitā suns bija zaudējis ožu, tāpēc nav nekādu šaubu, ka viņu nevarēja izmantot dienestam.»
Savukārt Pēteris Sējāns informēja, ka Latvijas muitas posteņos pašlaik izmanto vairāk nekā 20 dienesta suņu: «Viņi ir ļoti labi apkopti, jo nokļūst ģimenēs. Tas nozīmē, ka atbildīgais par suni dzīvnieku izmitina savās mājās un rūpējas par viņu diendienā. Taču problēma meklējama citur – suņi nav pietiekami sagatavoti un trenēti dienestam. Agrāk viņu apmācība Rīgā notika centralizēti. Muitas pārvaldē strādāja kinologs – savas profesijas entuziasts. Treniņi notika divas, trīs reizes mēnesī. Kad speciālists aizgāja no darba, iestājās panīkums. Par šo jautājumu vairākkārt esam runājuši Muitas pārvaldes sanāksmēs, taču jūtamu panākumu nav.
Ir vēl kāda būtiska lieta. Kucēnus, kas paredzēti specifiskajam dienestam, saņem no suņu klubiem. Taču klubos kucēnus netrenē. Ja sešu līdz septiņu mēnešu vecumā dzīvnieku speciāli nedresē dienestam muitā, pēc tam izdarīt to ir grūti.»
Dzīva radība nav nederīga manta
Veterinārās pārvaldes priekšnieka Jāņa Bites nostāja bija nepārprotama: «Mēs esam ārsti, mēs katru dzīvu radību neuztveram kā nederīgu mantu. Par iemidzināšanu izšķiramies tikai galējas nepieciešamības gadījumā.» Vienlaikus dakteris Bite uzsvēra, ka Dalī stāvoklis bija tik kritisks, ka viņa nekādā ziņā vairāk nevarēja veikt savas funkcijas muitas postenī. Labradoriem piemīt īpašības, kuru dēļ šķirni izvēlas dienestam – izcila oža, līdzsvarota nervu sistēma, labs raksturs. Taču nedrīkst ignorēt trūkumus. Šie suņi ir īpaši uzņēmīgi pret ādas alerģiskajām slimībām, sirgst ar vidusauss hroniskiem iekaisumiem, niezi, izsitumiem. Labradoru ārstēšana ir sarežģīta.
Dalī nokļuva Veterinārajā pārvaldē smagā stāvoklī. Pirms tam tai ilgi un nesekmīgi bija ārstēta ekzēma un vidusauss iekaisums. Tikpat kā nebija cerību, ka suns varētu atveseļoties. Kas izšķīra Dalī likteni? Ne jau matemātiski aprēķini, bet citi vērtību kritēriji. Varbūt ārstu spītība pašiem sev pierādīt, ka iespējams risinājums arī bezcerīgās situācijās? Un pavisam noteikti – emocijas, ko neizskaidrojamu iemeslu dēļ daudzi pūlas slēpt. Kāda Veterinārās pārvaldes daktere atzina: «Suns šķita tik skaists, tik bezpalīdzīgs. Man neceltos roka viņu iemidzināt.»
