Tajā vasarā viņi bieži gāja pastaigāties uz dzirnavu pusi.
Tajā vasarā viņi bieži gāja pastaigāties uz dzirnavu pusi. Vēlākās stundās sirmajos ceļmalas kokos nereti varēja redzēt sēžam pūču pāri… Šāda sastapšanās ar aktīvajiem nakts lidoņiem gadījās bieži, bet nekas tolaik neliecināja, ka pēc gadiem iecavnieces MARUTAS LASMANES dzīvē pūce kļūs par miera, klusuma un ģimeniskās vienotības simbolu.
Kāzu pūce – guļamistabā
Gatavojoties kāzu dienai, Maruta un Kaspars neparko nevēlējās goda auto izrotāt ar tolaik tradicionālajiem «zelta» riņķiem vai tautumeitām. Rīgā, veikalā «Bērnu pasaule», par astoņiem rubļiem tika noskatīta Vācijā ražota pūce. Tā lepni sēdēja uz kāzu auto motora pārsega, tad tika notupināta uz simboliska zara svinību zālē pie sienas.
Nu jau gandrīz divdesmit gadu šī kāzu pūce mīt Lasmaņu ģimenes guļamistabā. Novecojusi, pelēkāka kļuvusi, bet pirmās un vienīgās mīlestības siltumu sevī joprojām saglabājusi. Pa šiem gadiem tai piebiedrojušās vēl vairāk nekā četrdesmit radinieču no māla, koka, stikla, audekla, plastmasas un porcelāna.
Kā naktsputns tika pie draugiem
«Tradicionāli pūce tiek uzskatīta par grāmatu lasītāju simbolu,» stāsta Maruta Lasmane. «Pūce ir nakts putns, vērīgs, domīgs, gudru skatienu pasauli vērojošs. Pūces ir vienpatņi, un arī mūsu ģimene vislabāk jūtas dzīvoklī visi četri kopā, nošķirti no pasaules trokšņiem un drūzmas. Agrāk es arī biju pūce, varēju līdz vēlai nakts stundai grāmatu lappusēs ceļot. Tagad darbs spiedis pārtapt par cīruli. Strādāju Iecavas vidusskolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju, grāmatas nākas lasīt daudz un darītu to vēl vairāk, bet skolas darbi ne vienmēr ļauj.
Mūsu pirmajai pūcei «draugus» palīdzēja gādāt vedējpāris. Mei- tu – Līgas un Lindas – piedzimšanu arī «apsveicām» ar diviem pūčukiem. Kad svinējām piecpadsmit gadu kāzu jubileju, gribējās kādu īpatnējāku nakts klaigātāju sameklēt. Atradām Līvānu stikla fabrikā ražotu, mazu, trauslu pūces bērnu ar sarkaniem spārnu galiem.
Skolēni un arī kolēģi svinību reizēs vienmēr cenšas kādu savdabīgu mūsu ģimenes simbolu uzdāvināt. Mīļa man ir sudraba pūces saktiņa no latviešu valodas skolotājiem.
Jaunākā pūcīte ir nopirkta šovasar ceļojumā pa Vāciju Reinas krastā, kādā suvenīru kioskiņā. Viņa ir ļoti kautrīga. Kad šo akmens pūcīti nopirku, tai spārni bija zilā krāsā. Uzzinājusi, ka būs jāceļo uz tālu un svešu zemi, pūcīte «nosarka» – autobusā tās spārni kļuva rozīgi (mana kolēģe, ķīmijas skolotāja, gan centās šo procesu kaut kā zinātniski izskaidrot). Un tikai pāris nedēļu pēc iejušanās jaunajā dzīvesvietā pūces spārni atkal atguva savu īpatni zilo nokrāsu. Dažādām leģendām apvīti ir vairāki mani pūcēni.
Daļa pūču «mīt» guļamistabā, grāmatas lasošās, protams, tup grāmatu plauktā, bet divas jau no manis ir atvadījušās. Tās bija no māla, nokrita zemē un saplīsa. Dzīves realitāte.»
