Bauskā ir mierīgs un skaists vēlīna rudens rīts. Jau iztālēm pamanu, ka Brīvības bulvārī pretim nāk vīri vienādos, baltos uzsvārčos.Formas tērpus pazīstu – tādi ir tikai Čehijas celtniekiem un restauratoriem, kuri piedalās Bauskas pils atjaunošanā. Un tad piepeši atskan priecīgs, daudzbalsīgs «Labrīt!» manā dzimtajā valodā. Mēs neesam personiski pazīstami, bet, protams, es atceros viņu sejas no daudzām tikšanās epizodēm pils muzejā, un viņi – manējo. Neesmu sentimentāla, tomēr šis rīta sveiciens manai dienai piešķir jaunas krāsas.Dodoties ceļojumos, es parasti ņemu līdzi sarunvalodas vārdnīcas. Ne jau tāpēc, ka lolotu ilūziju patērzēt, piemēram, itāliski vai spāniski, bet tādēļ, lai iegaumētu sasveicināšanās frāzes un ļoti vienkāršus saskarsmes teikumus. Čehu celtnieku grupas piemērs mani pārliecināja, cik nopietna un dziļa reakcija vietējā iedzīvotājā rodas pēc it kā nenozīmīgas uzrunas. Viens vārds pasaka ļoti daudz. Tā ir cieņa pret valsti, kurā atrodas svešzemnieks, attieksme pret tās kultūru, tradīcijām un cilvēku.Kad šo epizodi pirms dažām dienām atstāstīju Čehijas restaurācijas firmas «Milošs Gavenda» īpašniekam, viņš kļuva ļoti nopietns. «Zini, kas ir vislabākais un pats vērtīgākais, strādājot starptautiskos projektos? Draudzība! Neko citu es nevērtēju tik augstu, nekam citam – pat darba rezultātam – nav izšķirošas nozīmes.» Pavisam noteikti zinu, ka Milošs tā arī domā, nevis «kaldina» savu publisko tēlu, paužot simpātijas pret latviešiem. Viņš Bauskas pili restaurē jau vienpadsmito gadu. Kādā brīdī Milošs teic, ka gribētu atsākt gleznošanas nodarbības: «Izlasīju vienā Latvijas mākslas grāmatā par akvarelistu, kas īpašus efektus panāca, izbārstot uz papīra virsmas sāls graudiņus. Es arī gribu pamēģināt.»
