Dievaines, zemlikas jeb veļu laiks ilgst no Miķeļiem septembra beigās līdz Mārtiņiem novembra vidū. Vakari sakrēslo agrāk un dziļāk, un domām ir laiks atgriezties pie tiem mūsu mīļajiem, kuri jau aizsaulē.
Dievaines, zemlikas jeb veļu laiks ilgst no Miķeļiem septembra beigās līdz Mārtiņiem novembra vidū. Vakari sakrēslo agrāk un dziļāk, un domām ir laiks atgriezties pie tiem mūsu mīļajiem, kuri jau aizsaulē.
Pa saules staru
Latviešiem ir senas un pamatīgas kapu kopšanas tradīcijas. Pirms ziemas miera no kopiņām novāc lapas, pārsedz egļu zarus. Biežāk nekā vasarā kapu kopšanai tuvinieki pulcējas veselām ģimenēm un, darbus padarījuši, pirms došanās prom aizdedz svecītes. To novērojusi Ceraukstes pagasta kapu pārvaldniece Ineta Gilberte.
Baušķeniecei Ilgai Balodei abi vecāki apglabāti Priedī šu kapos – tētis 1980. gadā, māmulīte viņam pievienojās pērn. Ilga uzskata, ka veļu laiks raksturīgs pagānismam, miesa ir tikai čaula, bet dvēsele turpina dzīvot citā dimensijā.
“Manā ģimenē nav tāda kapu kulta, uzskata, ka turp jādodas katru nedēļu. Protams, tie ir jāuztur kārtībā, bet savus mīļos aizgājējus biežāk pieminu domās, paturu sirdī, nevis atceros viņus, vien esot kapos. Jutu, ka mana mamma no šīs pasaules šķīrās saskaņā ar sevi un Dievu. Viņa ļoti gaidīja sauli, un iznāca tā, ka pēdējos mirkļos tā iespīdēja istabā un bija izjūta, ka dvēsele aiziet prom pa staru,” tā savu māmulīti atceras Ilga Balode.
Svētākais visā gadā
Folkloras zinātāja Ilga Reizniece raksta, ka senatnē veļu laiku latvieši turējuši par svētāko visā gadā. Bērzonē (Bērzaunē) tas sācies deviņas dienas pirms Miķeļiem, Kazdangā – nedēļu pēc tiem, bet Vecumniekos veļu laika sākumu skaitījuši tikai no Mārtiņiem.
Jādomā, tas bijis atkarīgs no lauku darbu nobeiguma, jo teikts arī tā – “veļu laiks sākas, kad zeme nomirst” – sākas ziemas miers, spriež Ilga Reizniece.
Kristīgā baznīca kopš 10. gadu simteņa sākuma pieņēmusi šo pagānu tradīciju, nosakot, ka 2. novembrī ir Dvēseļu jeb Mirušo piemiņas diena. Nepietiek ar to, ka uzliek svecīti. Par dvēselēm ir jālūdz. Tā raksta folklorists Pēteris Šmits darbā “Latviešu mitoloģija”, ko izdevusi Latviešu rakstnieku un mākslinieku biedrība Maskavā 1918. gadā.
Veļu laiks nav nekas tāds, kas tikai latviešiem būtu raksturīgs. Ķelti jau pirms romiešu ienākšanas svinēja Sameina (Samain, arī Samhain) laiku – vasaras beigas un ziemas sākumu. Mirušo pieminēšanā, veļu piesaukšanā jābūt uzmanīgiem, jo kurš zina, kā var beigties kontakts ar tiem, kuri iznāk no tumsas. Pat ja tie agrāk bijuši tuvi un mīļi.
Mūsu vecvecāki aiziešanu no šīs dzīves uztvēra kā nenovēršamību un tai gatavojās, bet tāpēc visu dzīvi nedzīvoja sērās. Ne vienam vien vectētiņam mājas bēniņos glabājās zārks, viegli atrodamā vietā bija noliktas mirstamās drēbes, un tuviniekiem pateikts, kurā kapsētā jāglabā.
Svešie veļi
Jau pieminētā ķeltu Sameina atskaņās atrodamas arī no Amerikas ienākušo Helovīna svētku saknes. Vārds “Helovīns” (“Halloween”) radies katoļu baznīcas iespaidā no nepareizi saīsinātā nosaukuma “Visu svēto diena” (“All Hollows Day”), kas bija katoļu svētki par godu svētajiem un ko atzīmēja 1. novembrī.
Helovīni ir svešie veļi, nedaudz stilīgāki un interesantāki par mūsu pašu vecajiem, labajiem. Anglosakšu zemēs svētkiem ir savs mājas variants. Izdobtajos ķirbjos ieliek sveces, cep ķirbju pīrāgus, jokojas. Masku gājieni līdzinās latviešu ķekatām, kad iet no mājas uz māju, diedelēdami saldumus, un, ja tos nedod, nama īpašnieks tiek izjokots.
Ķelti ticēja, ka cilvēks nomirstot dodas uz mūžīgās jaunības un laimes zemi. Tajos laikos viņiem nebija ne paradīzes, ne elles. Viņi uzskatīja, ka dažkārt mirušie kopā ar elfiem dzīvo pauguros – sidos –, kādu Īrijā un arī Skotijā ir ne mazums.
Viņu reliģiskajos priekšstatos nebija dēmonu vai velna, un Sameina laikā viņi neupurēja cilvēkus sātanam vai kādam dēmoniskam nāves dievam. Ķelti bija pagāni, ticēja vairākām savām dievībām, milžiem, raganām, gariem un elfiem, taču neviena no šīm būtnēm netika uzskatīta par absolūti ļaunu.
***
Uzziņai
– Senatnē ticēja, ka veļu laikā aizsaulē aizgājušo senču gari nāk ciemoties pie dzīvajiem dzimtas pārstāvjiem. Viņus sauca par veļiem, velēniešiem, iļģiem, ķauķiem, vecajiem un citos vārdos. Ir nostāsti, ka veļi – mirušo gari – veļas kā miglas vāli.
Lai iemantotu veļu labvēlību, viņiem izlika ēdienus, ko dzīvie nedrīkstēja aiztikt.
Senie latvieši veļu laikā apbedījuma vietas sakopa pirms dziļās ziemas, bet svecītes kapos nededzināja.
– Kristīgā baznīca uzskata, ka mirušo cilvēku dvēseles gaida uz augšāmcelšanos pastarajā dienā. Katoļiem 1. novembrī ir Visu svēto diena, bet 2. novembrī Mirušo piemiņas diena.
Luteriskā baznīca Svecīšu vakaru atzīmē, Baznīcas gadam beidzoties, šogad tas ir 25. novembrī.
