JĀNIS ŠIŠLO. Atspulgu bēgšana. Ezeram pāri atspulgi garo – to, kas vēl redz, to, kas vēl dzird, to, kas vēl staro –, klonētiem smiekliem aiziet no dzejas…
JĀNIS ŠIŠLO
Atspulgu bēgšana
Ezeram pāri atspulgi garo –
To, kas vēl redz, to, kas vēl dzird,
To, kas vēl staro –,
Klonētiem smiekliem aiziet no
dzejas…
Nodzisīs glāsts, pazudīs prieks,
Izplēnēs sejas…
Ezers bez krastiem, logi bez
krāsām,
Dziesmas bez sirds, pulksten”s
bez takts,
Brāļi bez māsām.
Lāsteku mēle baznīcas zvanam.
Ubags pie kūts dzīvību lūdz
Atspulgam manam!
IVARS KĀRKLIŅŠ
Pacelt Raini
Ceļam vai neceļam “Gaismas
pili” –
ilgi ir domāts – daudz dūru cirsts;
Svarīgi vien, lai, kad vakari zili,
tālas noskaņas kāro mums sirds.
Šķeļas ļaudis un dalās pa grupām,
vēstures atmiņas dūkstājā stieg…
Pacelt Raini no piemiņas drupām
spēj tikai tie, kurus pacēlis Dievs.
OLITA SIMAŠKO
***
iestādīju prieku reizē ar
kartupeļiem
līdz rudenim tālu
nebūs vasarā smiet
ar sapņainu skatu noraudzīšos
uz vēju karuseļiem
un gaidīšu kamēr vasara riet
tad tupeņus rakšu
ceļos nometusies
un cerēšu zagšus
varbūt prieks būs paaudzies
***
Kas pateiks man kas tas par
gadalaiku
kad saule vakarā un rietumpusē
most
krīt ābols kupenā un uzsit sārtu
vaigu
lai varētu es tajā kāri kost
un dienas vidū zvaigznes sakrīt
saujā
aiz loga nakts bet saule spoži spīd
kā visu aptvert to sirds mana taujā
es atbildu – tur sapnis garām slīd
GUNĀRS BOGDANOVS
***
Begin
stāsts ir kā
vecais Pegazs
kaujinieciskais dzejas zirgs
rumaks pirms tūkstošiem gadu
nopulēja zobus
pielaboja rakstāmspalvu sev aiz auss
un baltajā “Microsoft Word” lapā
iespēra nežēlīgi rakstošu
iedvesmu
un lai nepārstrādātos
palūdzu
triekt pakavus
kādu laiku nerakstošās domas
laikmetā
End
LILIANA SKUDRA
Katrs sevī
Uzplaiksnī. Iedegas. Dziest.
Katrs par sevi. Katrs sevī.
Un citādi –
Zibens šautra izgaismo debesi.
Sprakstēdams uzliesmo iekurs.
Zelta sirdi tumsai dāvina svece.
Ikdienas zemē apkvēpis pavards
Dūmo un silda.
Dzīva uguns.
Katrai savs uzdevums, vērtība.
Uguns laime un uguns lāsts.
Katrai savs spēks un vārds.
Katrai savs stāsts.
Tumsas draudi
Tumsas upeņu vīns
Izplūst pa debesu galdu.
Notraukt. Noslaucīt.
It kā tumsu varētu atvairīt.
Aizvien dziļāk un tālāk
Tumsa lavās un sūcas.
Tie, kam pajumtes nav,
Kas vientuļi jūtas,
Šajā stundā
Lūdzas un sūdzas
Naktij…
Bet nakts ir vientuļā māte,
Kas ielās zem mēness
Sarkanā luktura stāv,
Cerot nopelnīt
Dzīves pabērniem
Vēl vienu dienu
Bez tumsas draudiem,
Bez garāmgājēju splīna.
DAGNIJA GASŪNA
Nevajag
Nevajag – nenāc vēl, rudentiņ,
Neber zem kājām zeltainās
lapas,
Neaizpin sidraba tīmekļiem
Manas vasaras saulainās takas!
Pagaidi – apstājies, rudentiņ,
Gludini jūras viļņaino klaidu,
Savaldi vēju skrējienu,
Klusini meža trauksmaino
vaidu!
Nevajag – nenāc vēl, rudentiņ,
Negribu tavas oranžās krāsas,
Atļauj kaut mirkli vēl kavēties
Pie vasaras – manas mīļās
māsas!
AINA MEDNE
Rāmā dienā
Kāds miers visapkārt –
Sirmas smilgas
Un tīmekļi virs rugājiem.
Bet dzērvju balsīs
Izskan ilgas
Pēc dienvidiem,
Pēc dienvidiem.
Miers Zemes matos –
Zaļā zālē –
Un aroniju ugunīs.
Tik rāma saule
Visam pāri –
Uz rudeni,
Uz rudeni.
RŪDOLFS SAULĀJS
Mūžības aka
Bērzi Mēmelē saber dzeltenas
lapas,
Bērzi patur vienīgi baltumu savu,
Un kā goda sardzē pie mūžības
akas
Galvas debesīs paceļ aizvien
redzamāk.
Zeme mālainā atdod lāsi pie lāses,
Zeme mālainā plaisā, bet
neizžūst aka.
Ar rudzu vārpām apvijot baltās
tāsis,
Mēmeles ūdeņos bērzi
padzerties nāk.
Akas mūžīgās iedod cilvēkam
spēku,
Akas mūžīgās atbalso šūpuļa
dziesmu.
Jūtot Dzimteni savu dāsnu un
svētu,
Paaudzes nākamās dzīvību
pasmelties sāk.
SANDRA CĪRULE
***
Basām ķepiņām un
acīm apsārtušām
dezertieris rudens
lavās klāt
un taisnojas – šis maldījies,
šis sēņu kātos
apmaldījies esot.
Lai netiesājot bargi,
lai netiesājot vispār un,
galvenais,
lai netiesājot nost.
Vēlāk, rokas plātot,
stāstīs sargi –
šis vienalga noziedējis esot…
Bet varbūt nebija
tik traki –
viņš tikai aizlaidās,
ar putnu baru
aizlaidās pār kalnu.
INĀRA DRUVA
Dzejas dzīpars
R. Saulājam
Dzejas dzīpars
dzīvē tavā ieadīts.
Tas kā zelta stīga
cauri mūžam stīdz.
Mirdz un spīguļo,
un izlokās,
Blakus tek it visās
liktens līnijās.
Pārāk pelēks
būtu adījums,
Pārāk nomācies
viss debesjums,
Ja ne dziesmas,
Saules atspīdums,
Kas tik dāsni
dalīts visiem mums.
Zelta laikmets
Nāk zelta laikmets – rudens,
Kad katrs miljonārs,
Kad spožiem zelta dukātiem
Būs nobārstīts viss ārs.
Kad sauju pagrābsi tu, lūk,
Vai arī ņemsi visu kaudzi,
Un it nevienam nepietrūks
Un bagāti kļūs daudzi, daudzi.
Bet laikus izdomā, ko pirksi,
Un nenotriec par zelta nieku,
Lai tad, kad rudens lietū mirksi,
Sev vari iegādāties prieku.
ANDRA KĀRKLIŅA
***
Savu Dvēseli
Tev neatdošu,
Jo tā jau pieder –
Dievam.
Es tikai atļaušu Tev
ieskatīties manā pasaulē
Un atrast ceļu
pie Bezgalības…
MATĪSS SAULĪTIS
***
Vējš papeļu trunošos zaros
aiznes tavus vārdus prom
paliec uz mirkli šeit
lapas papelēs neatgriezīsies.
Iedzersim 200 g žēluma
jo rītdiena mūs izkaisīs
mēs nepazīsim viens otru
papeļu pūkās dusot.
Iedzersim aiz žēluma
200 g prieka
tas apreibinās mūs.
Iedzersim 200 g skurbuma
un ar asarām atskatīsimies
uz to kas reiz bijis.
***
Ināra Zeile strādā Ieca-vas internātpamatskolā. Dzejoļus raksta jau sen, bet kautrējusies tos kādam rā-dīt. Laikam bijis jāgaida īs-tais brīdis, un tas nu ir klāt.
INĀRA ZEILE
Svētbrīdis
Šai mirklī pirms saullēkta
gaisma kad aust
Man liekas Dievs apstaigā zemi
Pie debesīm zvaigznes
pamazām gaist
Un putni vēl netraucē tevi
Rīts zarus pie zemes maigi liec
Un asara noslīd gar rūti
Šis brīdis ir klāt kad tu svētīts tiec
Jo elpo ar pilnu krūti.
