Tas bija pirms vairākiem gadiem, kad Anda kopā ar klasi devās ekskursijā uz Tērveti.
Tas bija pirms vairākiem gadiem, kad Anda kopā ar klasi devās ekskursijā uz Tērveti. Zemgales klajumu un līdzenumu meiteni ļoti sajūsmināja Tērvetes pakalni un milzīgās priedes. Mājās pārbraucot, radās pirmais dzejolis.
«Tā tie man top,» stāsta Bauskas 1. vidusskolas 11. klases skolniece ANDA ŠVEIMERAUSA. «Spilgtas emocijas, pārdzīvojumi rosina iztēli, tad kaut kādā brīdī rodas iedvesma, un dzejolis top. Nevaru rakstīt dzeju pēc pasūtījuma. Katrā gadalaikā manu pasaules skatījumu sajūsmina kaut kas cits. Ziema asociējas ar Ziemassvētkiem, bērnību, eglīti laukos un dāvanām. Nekas skaistāks par šiem svētkiem, manuprāt, pasaulē nav izdomāts. Pavasarī, kad viss tek un šķīst, un pil, man parasti ir slapjas kājas. Bet iepriecina šajā gadalaikā ledus iešana Mēmelē. Tad es saprotu, ka ir jāmostas. Vasara, tā ir vislielākā atpūta, jo nav taču jāiet skolā. Vislabāk man patīk lauku ballītēs. Kad parkos zem simtgadīgiem kokiem skan mūzika, es varu lūkoties zvaigznēs un sapņot. Iedomājos par nākamā gada rudeni, kad man sāksies satraukumu laiks. Būšu jau divpadsmitajā klasē, jādomā par nākotnes studijām. Un te izpaužas vēl viena mana dīvainība. Man patīk rakstīt dzejoļus, bet mīļākā mācību stunda ir matemātika. Savukārt nākotnes vīzijās es sevi nereti pieķeru mediķes lomā. Tādas, lūk, ir pretrunas manī šobrīd, novembra sniegam zemi klājot. Kad tās mani nomoka pārlieku, rodas dzejas rindas.
Ir klusums!
Smagā nopūta atvadās no skatiena,
Un tas dodas tālu prom.
Lai apjaustu (kuro reizi pēc kārtas),
Ka nekur nav tik labi, kā mājās.
Ir klusums!»
