Režisors Mihails Gruzdovs savā 50. dzimšanas dienā, pagājušā gada 12. decembrī, Dailes teātra skatītājiem dāvāja «Hamletu».
Režisors Mihails Gruzdovs savā 50. dzimšanas dienā, pagājušā gada 12. decembrī, Dailes teātra skatītājiem dāvāja “Hamletu”.
Šis ir režisora 13. iestudējums Dailes teātrī. Pērn tā bija jau ceturtā izrāde līdzās “Raudupietei”, “Mīli mani!”, “Vācietis. Novembris. Klavierkoncerts”.
Jau labu laiku pirms iestudējuma “Hamlets” tika pieteikts kā vērienīgākā gada izrāde, iesaistot tajā pat bruņoto spēku karavīrus. Izrādei nopietni gatavojās režisors, aktieri. Viņu piemērotība šim iestudējumam tika skatīta, Šekspīra tekstus vispirms izmēģinot teātra mazajā zālē.
Pateikt “nē!” atriebībai
Teātris vēstī, ka “Hamlets” iecerēts kā vērienīgs inscenējums par varas un indivīda mūžīgo saduri. Programmiņā režisors skaidro, ka “varbūt šī luga tik ilgi dzīvo pasaulē kā pirmais dramaturģijas šedevrs, ka Hamlets bija pirmais cilvēks, kas pateica “nē!” atriebībai. Lai pateiktu šo “nē!”, Hamletam vajadzēja atklāt pašam sevi, sastapties aci pret aci ar nāvi, mīlestību, dzīvi, Dievu – iepazīt sevi, atklājot, ko šie vārdi nozīmē tieši viņam. Šis process paņēma visu viņam atvēlēto dzīves laiku. Hamlets nomira kā cilvēks, sastopot savu nāvi ar mieru dvēselē, neļaudamies zemiskiem instinktiem valdīt pār sevi”.
Izlasot šo fona informāciju un pārzinot “Hamleta” saturu, izrādi var skatīt un censties tajā rast to, ko iesaka režisors, ko saturā apslēpis angļu dramaturgs.
Taču iestudējumu var vērot un saklausīt tajā izjūtu un pārdomu rosinošus signālus, kas varbūt pat nemaz nesaskan ar režisora iecerēto.
Artūra Skrastiņa loma
Dailes teātra “Hamlets” ir bagāta izrāde, kurā var domāt, meklēt un atrast tik daudz ko. Un vispirms jau baudīt aktieru spēli.
Īpaši rūpīgi savai līdz šim nopietnākajai lomai gatavojās Artūrs Skrastiņš. Viņš daudz laika pavadīja kopā ar karavīriem, lai iepazītu, izjustu armijas dzīvi. Pirmizrādē aktieris pat izskatījās nedaudz noguris, samocīts no visa iepriekš armijā “baudītā”. Tomēr trīs stundas garajā iestudējumā jebkura A. Skrastiņa parādīšanās uz skatuves ir kā jauns sevis pašapliecinājums, pieteikums darbībai. Patīkami, ka šis interesantais, talantīgais aktieris ieguvis bagātu, arī smagu un sarežģītu, lomu.
Ierindas maršs
Uz spilgtā Hamleta fona nedaudz pat bālē pārējie izpildītāji. 30 karavīru iesaistīšana masu skatos ne visās epizodēs sevi attaisno. Vien Aijas Dzērves tēlotās Ofēlijas prāta aptumsuma ainu karavīru klātbūtne vērš jo skaudrāku. Armijas drēbēs tērptu puišu esamība uz skatuves it kā spiež, diezgan spēcīgi virza skatītāju domāt “vajadzīgajā” virzienā. Kāda ir mūsdienu pasaule, kāda ir spilgtas personības, indivīda dzīve tajā? Vai neesam visi vienā milzu kazarmā, garnizonā nonākuši? Varbūt pasaule ir mūžīgā kara stāvoklī? Bet ar ko?
Izrādei ritot, pārdomu raisīti jautājumi rodas cits pēc cita. Ja izdodas sevi vest to pavadā, tad dažbrīd pat var nepamanīt iestudējuma nepilnības, vairāku aktieru trafareti ierastos, tik ļoti zināmos un paredzamos žestus, kustības. Tam visam pāri ir frāze, kas ievietota arī teātra interneta mājaslapā: “”Hamlets” – luga nr. 1 pasaules dramaturģijā.” Patīkami, ka Dailes teātrī šī luga pārtapusi iespaidīgā, nopietnā, pārdomas un izjūtas rosinošā iestudējumā.
