Ar Dainu Jurēvicu iepazinos pirms gadiem septiņiem. Viņa dzīvoja Svitenē, audzēja zemenes un profesionāli nodarbojās ar biškopību, aprūpējot 60 saimes.
Ar Dainu Jurēvicu iepazinos pirms gadiem septiņiem. Viņa dzīvoja Svitenē, audzēja zemenes un profesionāli nodarbojās ar biškopību, aprūpējot 60 saimes.
Tagad Daina ir Codē, tēva mājā. Pēc studijām Kristīgajā akadēmijā Daina saka – tās nebija tikai mācības. Sevis apzināšanās, tuvināšanās ticībai ievērojami mainījusi viņas dzīvi.
Kad runājām par tikšanos pēcpusdienā, sacīji, ka tas varētu būt pavēlu. Ko dari pēc darba?
– Atnākot no darba, bieži jūtu šausmīgu nogurumu, tāpēc eju skriet. Darbdienās – novakarēs, bet brīvdienās – rītos, ne mazāk kā piecus sešus kilometrus. Tie ir kādi četri pamatīgi apļi, arī ziemā.
Pirms kāda laika izlasīju vienā žurnālā, ka skriešana palīdz atbrīvoties no negatīvām emocijām, stresa, turklāt skrienot organismā izdalās laimes hormons endorfīns, kas rada labsajūtu. Nolēmu pamēģināt, un vajadzēja tikai pārvarēt pirmo negribēšanu – iepatikās. Ja kādu dienu neskrienu, jūtos sev pāri nodarījusi.
Pēc skriešanas nometu botes, zeķes un basām pēdām paskraidu pa mitro zālīti pagalmā. Šogad pilnīga eksotika – zālīte decembrī! Ļoti veselīgi – masāža pēdām, enerģijas impulsi nerviem.
No Svitenes esi pilnībā pārcēlusies uz dzīvi Codē.
– Mācoties Kristīgajā akadēmijā, uzzināju, ka Mežotnē meklē sociālo darbinieku, kas ir mana profesija. Pieteicos konkursā un dabūju šo darbu. Codē ir tēta māja, celta Ulmaņa laikos. To atguvām 90. gadu sākumā, tur dzīvo mamma, māsas ģimene. Sākumā mēģināju trīs dienas nedēļā dzīvot tur, pārējās Svitenē. Tagad esmu Codē pavisam, un tam ir vairāki iemesli.
Kam jānotiek, lai biškope un divu bērnu mamma izdomātu stāties Kristīgajā akadēmijā?
– Pirmā iestājās sviteniece feldšere Inese Žukauska, ar kuru kopā dziedājām folkloras kopā. Inese pateica, ka studēs sociālo darbu, arī man ļoti sagribējās mācīties. Turklāt zemapziņā Dievs bija mani jau uzrunājis, un tiecos pie ticības. Togad Kristīgajā akadēmijā sākām studēt četras – jau pieminētā Inese, es, zemniece Sandra Upīte, tagad sociālā darbiniece Svitenē, un Sandra Paegle, kas pašvaldībā vada kultūras darbu. Mācoties sadraudzējāmies ar saulainieti Daigu Rutku. Joprojām turamies kopā, saucam sevi par māsiņām.
Augstskola pabeigta, bet gribētos mācīties vēl. Pietrūkst akadēmijas un to brīnišķīgo lekciju, kas iedeva dzīves uztveres dziļumu, izpratni par lietu kārtību pasaulē. Mūsu mīļākā pasniedzēja bija mācītāja Dace Dolace (agrāk Rubļevska). Latvijas Kristīgā akadēmija ļoti daudz iedod katra paša dzīvei. Ar studiju laiku mana dzīve sākās no jauna.
Vai sociālajā darbā ir nozīme kristīgajai pārliecībai?
– Manuprāt, noteikti, jo tas ir misijas, kalpošanas darbs, vismaz es tā to jūtu. Darbs Mežotnē man bija Dieva sūtīts uzdevums. Tā sev to pieņēmu. Es arī lūdzu par tiem cilvēkiem, kuriem nākas palīdzēt. Uzticu problēmas Dievam. Kā viņš lemj, tā notiek.
Esi par to pārliecinājusies?
– Protams. Ir bijuši gadījumi, kad esmu jutusi – nevis es, bet Dievs to nokārto. Taču neuzskatu, ka drīkstu publiskot to cilvēku dzīves pavērsienus, kuri man uzticējušies. Svarīgākais, ka viņi ir saņēmuši vajadzīgo atbalstu un spējuši mainīties.
Mācoties akadēmijā, klausījāmies atklāsmes, kad cilvēki stāstīja, ko piedzīvojuši, kā Dievs darbojas. Bija grūti noticēt, bet tagad esmu pārliecinājusies – nekā neiespējama nav.
Tu vairs neskatoties televizoru?
– To pārstāju darīt studējot. Televizors ir šausmīgs laika rijējs un sniedz vairāk negatīvo nekā pozitīvo informāciju. Sapratu, ka man tas nav vajadzīgs, jo no radio, avīzēm to pašu var uzzināt.
Daudz kas man patīk – vienmēr esmu bijusi liela lasītāja, studiju laikā sāku arī izrakstīt tos teicienus, kas liekas noderīgi pārdomām. Desmit gadu man ir autovadīšanas tiesības, un braukšana dara mani neatkarīgu. Patīk pa dārzu ņemties, rakt zemi, iestādīt ābelīti un gaidīt, kad tā nesīs augļus. Labprāt skaldu malku, jo tad uzreiz redzu, ko esmu izdarījusi.
Ir brīži, kad man gribas būt vienai, iekurt krāsni, skatīties ugunī un domāt, pafilosofēt. Tā mēs akadēmijas laikā darījām ar “māsiņām”.
Ir nācies dzirdēt, ka sociālā darbinieka amata pienākumi liek nemitīgi sastapties ar negācijām un tas nomāc. Kā ir tev?
– Strādāju tikai ceturto gadu, nezinu, kā būs pēc desmit. Man ir pozitīva dzīves uztvere. Kolēģi to ir pamanījuši un sāk raizēties, ja nesmaidu. Vispār jāteic, ka pašvaldībā jūtu atbalstu sociālajam darbam, kolēģes ir ļoti labas, izglītotas, saprotošas.
Savu ticību necenšos uzsvērt, tā būtu ārišķība.Taču, kopš esmu iepazinusi Dievu, nācies satikt arvien vairāk brīnišķīgu cilvēku. Uzmundrinošais faktors vajadzīgs ikvienam. Daudziem, kuri nāk pie manis, vajag tieši labo vārdu, tas dod enerģiju. Ikdienā mēs cits citam sakām maz labā. Latvieši vispār ir ļoti noslēgti.
Vai ir žēl kaut kā no tā, kas bijis?
– Kādreiz gribētos atkal kopt bites. Pieeju pie stropa, un pārņem tāds īpašs miers – zumēšana, medus, vaska smarža. Nav garšīgāka medus par to, ko ēd ar pirkstu no kāres, kamēr tas vēl silts. Īpaši pavasarī – kad bites ienesušas pirmo medu, tas ir kā dievu ēdiens. Taču pašlaik nespēju sevi sadalīt pārāk daudziem pienākumiem.
Kā tev šķiet, kas ir laime?
– Pašlaik par sevi varu sacīt īsi – beidzot esmu laimīga. Man laime ir dzīvot saskaņā ar Dievu un sirdsapziņu. Neizliekos par pārcilvēku, kam nav kļūdu. Ir tāds uzņēmējs Ogs Mandino, kuram ir fantastiskas grāmatas. Viņš raksta: “Kad jūs pieļaujat kādu kļūdu vai dzīve jūs notriec pie zemes, negaudieties par to pārāk ilgi, ar kļūdām dzīve mūs māca. Nevienam nekad nesekmējas it visā, gadījumu neveiksmes pieder pie jūsu izaugsmes procesa. Kā gan jūs uzzināsit savas vājās vietas, ja ne kļūdoties?”
***
Daina Jurēvica
– Dzimusi Rīgā, beigusi Iecavas vidusskolu, Vecbebru tehnikumu, divus gadus studējusi Latvijas Lauksaimniecības universitātē.
– 2005. gadā absolvējusi Latvijas Kristīgo akadēmiju, iegūstot sociāli karitatīvā (žēlsirdības) darbinieka specialitāti.
– Kopš 2003. gada jūnija strādā par sociālo darbinieci Mežotnes pagasta padomē.
– Meitai Danai ir 23 gadi, strādājusi Īrijā, tagad mācās Tūrisma koledžā Rīgā. Dēlam Dinam ir 19 gadu, beidzis vidusskolu, strādā Iecavas novada uzņēmumā “Eiroarti”, domā par studijām.
