Dzelzāmurs atrodas Iecavas novada ziemeļaustrumos pie pašas robežas ar Rīgas rajonu. Šī ir pati nomaļākā pašvaldības apdzīvotā vieta. Tā, mežos ieskauta, atrodas Iecaviņas krastā.
Dzelzāmurs atrodas Iecavas novada ziemeļaustrumos pie pašas robežas ar Rīgas rajonu. Šī ir pati nomaļākā pašvaldības apdzīvotā vieta. Tā, mežos ieskauta, atrodas Iecaviņas krastā.
Vietvaras iedzīvotāju reģistra speciāliste Gunta Šulca informē, ka pašlaik Dzelzāmurā dzīvesvietas deklarētas 49 cilvēkiem. Tāpat kā Rosmē, arī Dzelzāmurā šāds ļaužu skaits ir jau vairākus gadus. G. Šulca atklāj, ka iedzīvotāji līdzīgās daļās pārstāv visas paaudzes.
Domes priekšsēdētājs Jānis Pelsis teic, ka attīstības plānā Dzelzāmurs ietilpst Dzimtmisas teritorijā. Par tās centru izvēlēts Dimzukalns. Pašvaldība nopirkusi bijušās Dzelzāmura mežniecības kantora telpas. Tajās iecerēts veidot muzeju.
Dzimtmisas pamatskolas vēstures skolotāja Vija Rozentāle stāsta, ka Hercoga Jēkaba laikā, 18. gadsimtā, Dzelzāmurā bija dzelzs kausētava jeb čuguna lietuves manufaktūra. Metālu ieguva no purva rūdas.
Ne iestāžu, ne uzņēmumu
Lidija Stoķe dzīvo bijušajā mežsaimniecības ēkā, kuras adrese ir Dzelzāmurs 1. Viņa stāsta, ka apdzīvotajā vietā nav nevienas iestādes, uzņēmuma, zemnieku saimniecības vai veikala. Mazie dzelzāmurieši mācās Baldones vidusskolā, pēc viņiem atbrauc izglītības iestādes autobuss. Reizi nedēļā no Iecavas ir klāt autoveikals.
Vietējie strādāt brauc uz Vecumniekiem. Tur darbs atrasts Zemgales virsmežniecības Vecumnieku mežsaimniecībā un SIA “Turdus” kokzāģētavā. Vēl dzelzāmurieši iztiku pelna Rīgā. Pašlaik pensionāru šeit esot visvairāk.
Ierastā ritmā
“Es uz Dzelzāmuru no Aizkraukles rajona Zalves pagasta pārcēlos pirms 40 gadiem. Toreiz manu vīru Austri pārcēla šurp Dzelzāmura mežniecības priekšnieka amatā,” atceras Lidija. Pašlaik Stoķiem bērni jau izauguši. Meita dzīvo Bauskā, bet dēls Iecavā.
“Pie mums dzīve rit ierastā ritmā. Pie ārstiem braucam uz Iecavu, mūs reizi divos mēnešos aizved bērni. Esam pierakstīti pie ģimenes ārstes Tamāras Gorovhovas. Viņa ir laba speciāliste. Austris kādu laiku ārstējās Iecavas veselības un sociālās aprūpes centra stacionārā, novēroju, ka attieksme pret pacientiem ir ļoti laba,” stāsta dzelzāmuriete. Viņai pašvaldībā vērsties nav nācies, jo nodokļus samaksā dēls.
Stoķi, pasūtot “Iecavas Ziņas”, “Bauskas Dzīvi” un “Latvijas Avīzi”, seko līdzi norisēm novadā, rajonā un valstī.
Līdz pieturai pieci kilometri
Gar Dzelzāmuru nebrauc neviens satiksmes autobuss. Tuvākā pietura ir piecu kilometru attālumā uz Baldones–Vecumnieku šosejas.
“Katrs savā mājā, savās istabās dzīvojam. Tā esam pieraduši. Dzīve šeit visu gadu ir klusa, pat vasarās vasarnieku ir maz,” Dzelzāmura ikdienu raksturo Lidija. Apdzīvotā vieta veidojusies padomju laikos. Tad šeit mežsaimniecības darbiniekiem uzbūvētas divas daudzdzīvokļu divstāvu ēkas un atsevišķas mājas. Pirms tam bijis vien pāris viensētu. Meža dienests atradās lielā vecā koka divstāvu ēkā. Tās pirmā stāva vienu daļu apdzīvo Stoķi.
Darbu meklē citur
Arī Elza un Valdis Štāli uz Dzelzāmuru pārcēlušies no kaimiņrajona Zalves pagasta. Viņus šurp 1968. gadā ataicinājuši Stoķi. V. Štāls strādājis mežniecībā par šoferi, bet E. Štāle bijusi ugunssardze. “Sākumā mitinājāmies viensētā “Krastiņi” pie meža. Vēlāk uzcēla šo divstāvu ķieģeļu četrdzīvokļu māju “Dzelzāmurs 2” jeb “Baravikas 2″ un mēs ievācāmies dzīvoklī. Kad bija mežniecība, bija arī kārtība. Tagad jau apmēram sešus gadus nekā.
Kāds kaimiņš strādā kokzāģētavā, cits lasa ogas vai dodas gadījuma darbos. Kas ir spējīgs, meklē nodarbi citur. Taču pārsvarā šeit esam pensionāri. Mēs esam vecākie Dzelzāmura iedzīvotāji, proti, mums jau ir 81. un 82. dzīves gads,” stāsta V. Štāls. Ūdensapgāde nodota pašu iedzīvotāju ziņā. Viņi maksā par patērēto elektroenerģiju. Gadās, ja elektrības nav vai sūknis salūst, tad ļaudis pēc ūdens iet uz aku pie bijušās mežniecības ēkas. Sūkņa remontam lietotāji samet naudu. “Lopus neturam, kad varējām, tad turējām. Ko tur žēloties, citiem varbūt iet grūtāk,” noteic E. Štāle.
Cer uz labākiem laikiem
No sociālās aprūpes dienesta vienreiz mēnesī atbrauc mašīna pēc kādas represētās iedzīvotājas, viņu un vēl trīs dzelzāmuriešus aizved uz Iecavu pie ārstiem. Savukārt Štāli ar privāto “Moskvič-412” turp brauc paši. Arī uz dzimto Zalvi viņi dodas ar savu auto. Saimniece norūpējusies, vai 25. aprīlī braucamais izies tehnisko apskati.
Diemžēl E. Štāle šogad nevarēja izmantot pašvaldības sociālo atbalstu veselības apdrošināšanas polises iegādē, jo tā maksā pārāk daudz. Zaļā polise – 55 latus. Sigma Strautmale, sociālā dienesta vadītāja, skaidro, ka vietvara pensionāriem polises iegādei vienreiz gadā sniedz pabalstu 25 latu apmērā. Pozitīvi, ka pašvaldība sedz arī pusi protezēšanas izdevumu, vērtē lauku iedzīvotāji.
Štāli un Stoķi vēl joprojām sadzīvo labi. Tā “Latvijas Avīzi” Štāli pasūtina paši, bet “Bauskas Dzīvi” ņem lasīt no Stoķiem. Avīzes dikti lasām, noteic Elza Štāle. Par uzzināto plašsaziņas līdzekļos saimnieks saka: “Kāda ir dzīve, tāda ir. Varēja būt labāka. Tomēr, ja mēs paši kašķējamies, tad arī valdības mainās. Cerēsim, ka laiki būs labāki.” Saimniece atzīstas, ka dažkārt pēc jaunumiem sanervozējas.
Strādājot atsaucīgi darbinieki
Ivars Naika strādā Zemgales virsmežniecības Iecavas mežniecībā. No Mežotnes pagasta uz Dzelzāmuru dzīvot viņš pārcēlies 1990. gadā. “Šī ir klusa vieta, salīdzinoši maz apdzīvota. Protams, ar ūdensapgādi mēs tiekam galā paši,” teic otra Dzelzāmura daudzdzīvokļu nama “Mežsargi” iemītnieks. Ivars pieļauj, ka lielākas problēmas ir pensionāriem, kam nav sava transporta.
I. Naikam nācies pašvaldībā kārtot ļoti daudz dokumentu. Līdz šim viņam ar amatpersonām problēmu nav bijis. “Iecavas novada Domē strādā atsaucīgi cilvēki. Man nāca pretim un palīdzēja zemes ierīkotājs Aivars Mačeks un juriste Gita Kravala,” teic dzelzāmurietis. Dzīve šeit ir kā visiem pierobežniekiem. Vietējos ar Baldoni saista ne tikai tas, ka bērni mācās tās vidusskolā. Arī pastniece no Baldones apkalpo šo teritoriju, pilsētā maksā arī par elektrību. Daļai vietējo Baldones ārstniecības iestādē ir ģimenes ārsti.
