Publicistam, literatūrkritiķim, radiodramaturgam un humoristam, novadniekam, Reinim Ādmīdiņam vēl nav apaļas gadskārtas jubileja.
Publicistam, literatūrkritiķim, radiodramaturgam un humoristam, novadniekam, Reinim Ādmīdiņam vēl nav apaļas gadskārtas jubileja. Šodien, 14. septembrī, viņam gluži vienkārši ir dzimšanas diena. Ar tradicionālajām Dzejas dienām veltīto lappusi sveicam arī mūsu avīzes bijušo žurnālistu, rajona literātu apvienības vadītāju un konsultantu šūpļa svētkos! Viņa jaunākās grāmatas «Saulgožu pagasta dzīves ainiņas» iznākšanas svētkos daudz runāja par veiksmi, un Reinis Ādmīdiņš vēlējās: «Man arī vajadzīga «cūcene»!»
Lai tiek!
FELIKSS ZVAIGZNONS
Kā viss uz augšu kāpj
Kā pleci iztaisnojas
Kā vēji dzimst un mirst
Kā zeme koku putekšņos
Pret sauli sudrabā un zeltā
smejas
Bet it nekad tu nepaliksi brīvs
No pasaules un cīņas šīs
Tērp kādās ziedlapās vien gribi
Bet paliks miršanas un
piedzimšanas mokas
Degs vienmēr kāda zvaigzne melna
Virs tavas piesakņotās rokas
Un cauri cīruļlietum dzidram
Tev atgādinās ka tu neesi brīvs
No pasaules un cīņas šīs
Kā viss uz augšu kāpj
Kā pleci iztaisnojas
Kā zvaigznes dzimst un mirst
Kā diena naktij acīs skatās
Kad vējam ir asiņu smarža
Dzejnieki putni kļūst
Nojausmu spārni
Vajā mānīgu gaismu
Un to notverot
Klusu bet sāpīgi lūst
Baltu putnu bari
Pamet puķotas pļavas
Zeme sārtā vīrakā tīta
Putni aiz sāpēm lido
Tieši debesīm pretī
Un
Patiesības kapsētās krīt
Pēc tam
ja manis vairs nebūs
Parādiet manam dēlam
Kā kaķis uz putniņiem lido
Un parādiet kā to kaķi
Nosit par to
AINA MEDNE
ATKAL KURZEMĒ
Sveicināta!
Es atkal te
Kurzemē…
Zeme izelpo
Siltu mieru,
Katrs paugurs –
Latvieša piere,
Asins un sviedri
Pazemē.
Stārķi uz vadiem,
Jumtiem un stabiem –
Cerība.
Ligzdas pilnas
Ar baltu un melnu –
Dzīvība.
Jūras krāsā
Peld padebesis,
Iespējams – līs.
Bet virs viensētas
Skursteņa gala
Silti dūmi
Kāpj debesīs.
VIENKĀRŠI
Tā kā vistas pa pelavām
Atziņu graudus lasām,
Putekļus kājās paceļam
Un tad skaidrību prasām.
Cauri vērpetēm kuļoties,
Vicinām sirdis un dūres,
Kāpjam uz galvas gulošiem,
Gadās – ar pieri mūrī.
Viss ir bezgala vienkārši.
Vienkārši. Jā, patiešām!
Bieži vien visu mēs paši
Sarežģījam un ciešam.
Mīkstas rokas
Paņem bļodu,
No kuras ēdi,
Un aiznes.
Ap kaklu
Aplikta ķēde,
Kas saista.
Sēdi un skaties
…Skaisti…
INTA BALTGALVE
maniem mazbērniem
atņem valodu
tieši pirms Jāņiem
basi viņi ies
pa lūžņainiem vārdu slāņiem
un neatgriezīsies pasaulē
kur sidraba birzī
ik lapa skanīgi zvana
mērķtiecīga ir valodas
postīšana
un tautas
apklusināšana
1998. gada jūnijs
LAUKĀ
es esmu jau no rāmja
laukā
vēl es atceros
ka biju tur
vēl kāda krāsa
drānas drīksna
ādas drumsla
aizķērusies dzeloņos
bet mani nesāpina
vakardiena
kur es biju
es visu laiku
projām ejot
atvadījos
DZEJNIEKS
BAUSKĀ
kā no pasakas
kā no pasaules
citas
ko Tu darīji
šorīt
manā pilsētā
Imant
viegls un brīvs
uz galvenās ielas
starp piesaistītiem
un smagiem
vai tu vēroji mūs
vai lauvas izlaistos nagus
sirmu galvu kā krīvs
spītīgu kumpumu plecos
manas bailes par tevi
ir bērnišķīgas
mīļās pilsētas
lauvas
un Dvēsele nenoveco
GUNĀRS BOGDANOVS
zem saules sameklē sev vietu
bez dzimtām mājām nepaliec
kas zin ja kaut kur projām ietu
vai ceļā nāvi nesatiec
Pie kafijas tases
kādā ūķī
domās gremdējos…
laiks atmiņas pārcilāt.
Labās – es vēlreiz piesavinos,
sliktās – kā izgremotu gumiju
mirkļa atstatumā spļauju.
Sibīrijas mežos
gaudo vilks,
kāds latvietis ir miris,
un zemei – Latvijai –
vēl viens dēls
nav dzimis.
Caur sāpēm stiprāks topi,
Caur naidu piedošana nāks,
Tu it kā zini, bet nesaproti,
Un rodas pārpratums vēl kāds.
Tu it kā sirdij neliedz alku
Un dzīvē ļaunu nevēlies,
Bet kur ir pārvērtību šalkas,
Tur pussolī tu apstājies.
Tu apstājies un nokar galvu,
Un neapjēdz vairs it nekā:
Vai tava dzīve – Dieva balva,
Vai Viņa kļūda vienīgā?…
DAGNIJA GASŪNA
KAMĒR
Kamēr bites pie medus,
Kamēr sirds bez ledus,
Kamēr vien kopā mēs, –
Saule uzvarēs.
Kamēr ābeles ziedos,
Kamēr dvēseles piedos,
Kamēr vien kopā mēs, –
Dzīvība uzvarēs.
Kamēr jūra pret krastu,
Kamēr mēs abi to nastu,
Kamēr vien kopā mēs, –
Pasaule pastāvēs.
Jūra noskūpstīja zemi
un, miglas segu pār
galvu pārvilkusi,
aizgāja gulēt.
Greizsirdīga zvaigzne
ielēca viļņos nomirt.
Man ir tik smagi,
It kā kalns būtu uzgūlies pleciem.
Debess tik zemu, –
Nav saules uz maniem plakstiem.
Apsēdies blakus un nerunāsim.
Ne par laiku, ne bērniem,
Ne par zvaigžņotām naktīm,
Nepiepildītiem sapņiem pērniem
Šovakar nerunāsim.
Vienkārši pasēdēsim
Un paklusēsim.
LĪVIJA DZELME
AKMENS
Liels pelēks akmens
Pļavā gadus vada,
Mēms un kluss.
Kas zin, cik sen
Viņš jau tur dus?
Steidz laika pulkstenis,
Aiziet gads pēc gada,
Akmens plecs
Apsūnot jau sāk.
Vai kļūst viņš vecs?
Viņš pļavā paliks
Savā senā vietā –
Vēros mūs.
Ticībā cietā
Nelokāms būs.
Vai tautas likten’s
Ir akmenim rada?
Mēms un kluss
Savu nastu nes.
Vai salieks tas mūs?
INĀRA DRUVA
Harija Liepiņa piemiņai
TAS NEVAR BŪT
Tu atkal mānies, Pēr,
tas nevar būt,
tas nedrīkst būt,
Tu šoreiz ļauni
joko, Pēr.
Varbūt tu,
ģēnijs aktieris,
ar ģeniālo Šnitki
reizē lēmi aiziet?
Varbūt jums
kāda noruna
vai sazināšanās?
Kādēļ tik cieši
šoreiz apskāvi
to zemīti,
ko mīlēji?
Vai nevarēji citādi,
vai negribēji –
to nepateiksi vairs
Tu, Pēr,
Tu, Gēsta Berling,
vienīgais un neaizmirstamais,
Tu, pazemītē nokāpušais
Totiņ – Spēlmanīt.
DIDA PUMPURE
Es vēlos
Dievu lūgt
Par mīļajiem saviem.
Par Tēvzemi savu.
Neļauj, Dievs, izzust
Latviešu tautai
Kā zālei pļautai.
Lai zaļo un zied
Dzimtene mūsu.
Lai latvieši dzied
Dziesmas savas.
Lai karogi sarkanbaltsarkani
Plīvo.
Tik, tak.
Pak, pak.
Ikdienas skaņas,
ko dzirdam mēs.
Tik, tak
Pulkstenis tikšķ.
Pak, pak
Lietus lāses plikšķ
Aiz loga.
Nav ne naktis,
Ne dienas
Bez skaņas nevienas.
Tik, tak!
Pak, pak!
ELGA APINE
Kā gribētos spīdēt
Ar zvaigznēm blakām
Un notraust no acīm
Dzirkstošās lāses.
Bez stājas! Bez mitas!
Uz dzirkstošo tāli
Veras man acis.
Ko gaidu?
Ko skumstu?
Kas esmu?
Kas biju?
Vien dzirkstošie dzīpari
Zinātu teikt.
Bet klusē… Bet klusē…
Ne skaņas no augšas,
Tik dzirkstoši seko
Un vēro tās mani.
